Tad man jājautā - ko tu šodien esi sarijies? Lai gan jā cilvji ar labu humora izjūtu mīl šādus murgus :))
---
Patlaban, kur sāku šo rakstīt, Jura diena atnākusi. Lai gan aprīlis jau beidzamajā pusē, tomēr no pavasara vēl maz ko mana. Ziema ar labu negrib pavasara dzīvības nesējai varai padoties, tādēļ abēju starpā ass cīniņš. Gan var pavasari jau redzēt kā uzvarētāju, gan droši jau var spriest, ka ziema žigli būs pārspēta, tomēr aizdzīta viņa vēl nav. Kā par spīti saules siltajiem stariem tā rāda savus sniega plankumus ielejās, gravās, mežmalās. Un vējš, pats saltais ziemelis, pūš skarbi jo skarbi un purinādams purina priežu un egļu skujainos zarus un virsotnes, un šūpodams šūpo bērzu šmaugos zarus ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem. Daži no šiem pumpuriem jau tā piebrieduši, ka dzelteni zaļās, jaunās lapiņas pārplēsušas savas cietuma durvis un izbāzušas pa tām savas mīlīgās pavasara actiņas saulītē. Un saulīte - tā nekavējas arī ilgi aiz mākoņiem un izgāž savus spožos starus kā plūdus pār kalnu un leju, mežu un birzi. Līdz ar viņas spožumu izgāžas arī pavasara jausma pār dabu un - sirdi. Cik gaiši, cik silti ir sirdij! Tai rodas no jauna cerība un paļaušanās, ka veci māņi un aukstā ziemas tumsība izzudīs arī no cilvēku sirdīm un biedros tos par vieniem brāļiem, par viena tēva bērniem siltā, spožā saulītē. Bet vai še arī pavasaris nāks bez cīniņa? Vai nebūs grūti jāmaksā par šo vienību? Kā par atbildi šiem jautājumiem saulītes spožais vaigs aizklājas mākoņiem, ziemelis pūš jo skarbāk un loka cēlos kokus kā gana rīkstes, ka dažam pat jālūst, - padebess, melns kā nakts, aptumšo zemi, un krusa ar sniegu sitas grabēdama pie rūtīm! Ko te vēl cerēt, kur ziema tik spēcīga? Un tomēr sirds nebaidās: pavasaris nāks un uzvarēs ziemu. Šī cerība paliek nešaubīga, kā nams uz akmeņa klints... Līdzās šim cīniņam dabā manām acīm parādās cits cīniņš: cīniņš dēļ uztura. Cik pilni šodien visi ceļi gan braucējiem - tā vezumniekiem, kā tukšiniekiem, - gan kājniekiem! Ratus redz piekrautus dažādām mantām: skapjiem, gultām, šķirstiem, krēsliem utt. Kājnieki steidzīgi mijas šurp un turp, cits iet tukšā, cits nes pauniņu vai ko citu padusē. Visiem savs ceļš, savs nolūks. Vai piepildīsies, ko cerēja? Vai citugad nebūs atkal jāiet no jauna?... Vai šī diena mums neatsauc atmiņā pirmās rudens dienas, kur gājputni bariem dodas un «silto zemi»? Putni atrod savu «silto zemi», bet vai Jura dienas gājēji arī atradīs savu? Vai tiem nepaies Jura diena pēc Jura dienas, meklējot savas siltās zemes, līdz beidzot pienāks pēdējā Jura diena ar pēdējo pāriešanu uz beidzamo dzīves vietu, kur tad visam miers?!
* * *
Neatminu vairs, cik tagad no tā laika gadu pagājis, neatminu arī, cik pats toreiz biju vecs, - atminu tik, ka biju vēl mazs puisēns un ka toreiz bija tāda pati Jura diena kā nupat aprakstītā, kad gaidīju atnākam pie mums dzīvot Andra tēva un Andra mātes. Ir tiešām brīnums ar bērnības atmiņām. Kamēr vislielā daļa bērnības iespaidu izzūd vai arī rādās tik kā miglā, tamēr dažas atmiņas ir tik gaišas, tik dzīvas, ka tās mūs pārsteidz ar savu nepārspējamu patiesīgumu un dzīvu īstenību, ka šķietamies stāvoši spoguļa priekšā, kurā atspīd atgadījumu gaišie tēli, lai arī šie paši par sevi nebūtu necik svarīgi, necik ievērojami. Tā tas arī bija Jura dienā, kurā gaidīju atnākam Andra tēva un Andra mātes. Ja man prasītu, kas tie bij par aizgājējiem, kuru vietā Andra tēvs ar Andra māti atnāca, tad tā tiešām nezinātu, - bet, kā Andra tēvs atnāca, kādi pat svārki tam bija mugurā, tā visa it gaiši atminos. Atminos tikpat gaiši, ka māte man saltā laika dēļ ar varu spieda apaut kājas, bet ka es apavi nometu un basām kājām aizskrēju uz bērziem tīrummalā, kuros sulas bij ieurbtas. Atskrējis atkal mājā, rušinājos tāpat basām kājām sētmalī saules pusē smiltīs, kas piesaulē izlaidušās un jau irdenas bij kā pelni. Tad skrēju lāgiem uz ceļa galu skatīties, vai Andra tēvam jau neved mantas, bet, kad vai neredzu braucam, tad skrienu atpakaļ savā sētmalītī, piesaulītē. Tik krusa un sniegs mani spēj iedzīt istabā, bet, tiklīdz kā atkal skaidrs, tā es kā deviņi laukā. Un skatos atkal ceļa galā, vai Andra tēvam jau mantas neved, un lūk, pašulaik jau ved ar: bērajā laukā galva jau parādās aiz kalniņa, redz jau pirmo vezumu un aiz tā tūliņ otru.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
BAGĀTI RADI
---
Patlaban, kur sāku šo rakstīt, Jura diena atnākusi. Lai gan aprīlis jau beidzamajā pusē, tomēr no pavasara vēl maz ko mana. Ziema ar labu negrib pavasara dzīvības nesējai varai padoties, tādēļ abēju starpā ass cīniņš. Gan var pavasari jau redzēt kā uzvarētāju, gan droši jau var spriest, ka ziema žigli būs pārspēta, tomēr aizdzīta viņa vēl nav. Kā par spīti saules siltajiem stariem tā rāda savus sniega plankumus ielejās, gravās, mežmalās. Un vējš, pats saltais ziemelis, pūš skarbi jo skarbi un purinādams purina priežu un egļu skujainos zarus un virsotnes, un šūpodams šūpo bērzu šmaugos zarus ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem. Daži no šiem pumpuriem jau tā piebrieduši, ka dzelteni zaļās, jaunās lapiņas pārplēsušas savas cietuma durvis un izbāzušas pa tām savas mīlīgās pavasara actiņas saulītē. Un saulīte - tā nekavējas arī ilgi aiz mākoņiem un izgāž savus spožos starus kā plūdus pār kalnu un leju, mežu un birzi. Līdz ar viņas spožumu izgāžas arī pavasara jausma pār dabu un - sirdi. Cik gaiši, cik silti ir sirdij! Tai rodas no jauna cerība un paļaušanās, ka veci māņi un aukstā ziemas tumsība izzudīs arī no cilvēku sirdīm un biedros tos par vieniem brāļiem, par viena tēva bērniem siltā, spožā saulītē. Bet vai še arī pavasaris nāks bez cīniņa? Vai nebūs grūti jāmaksā par šo vienību? Kā par atbildi šiem jautājumiem saulītes spožais vaigs aizklājas mākoņiem, ziemelis pūš jo skarbāk un loka cēlos kokus kā gana rīkstes, ka dažam pat jālūst, - padebess, melns kā nakts, aptumšo zemi, un krusa ar sniegu sitas grabēdama pie rūtīm! Ko te vēl cerēt, kur ziema tik spēcīga? Un tomēr sirds nebaidās: pavasaris nāks un uzvarēs ziemu. Šī cerība paliek nešaubīga, kā nams uz akmeņa klints... Līdzās šim cīniņam dabā manām acīm parādās cits cīniņš: cīniņš dēļ uztura. Cik pilni šodien visi ceļi gan braucējiem - tā vezumniekiem, kā tukšiniekiem, - gan kājniekiem! Ratus redz piekrautus dažādām mantām: skapjiem, gultām, šķirstiem, krēsliem utt. Kājnieki steidzīgi mijas šurp un turp, cits iet tukšā, cits nes pauniņu vai ko citu padusē. Visiem savs ceļš, savs nolūks. Vai piepildīsies, ko cerēja? Vai citugad nebūs atkal jāiet no jauna?... Vai šī diena mums neatsauc atmiņā pirmās rudens dienas, kur gājputni bariem dodas un «silto zemi»? Putni atrod savu «silto zemi», bet vai Jura dienas gājēji arī atradīs savu? Vai tiem nepaies Jura diena pēc Jura dienas, meklējot savas siltās zemes, līdz beidzot pienāks pēdējā Jura diena ar pēdējo pāriešanu uz beidzamo dzīves vietu, kur tad visam miers?!
* * *
Neatminu vairs, cik tagad no tā laika gadu pagājis, neatminu arī, cik pats toreiz biju vecs, - atminu tik, ka biju vēl mazs puisēns un ka toreiz bija tāda pati Jura diena kā nupat aprakstītā, kad gaidīju atnākam pie mums dzīvot Andra tēva un Andra mātes. Ir tiešām brīnums ar bērnības atmiņām. Kamēr vislielā daļa bērnības iespaidu izzūd vai arī rādās tik kā miglā, tamēr dažas atmiņas ir tik gaišas, tik dzīvas, ka tās mūs pārsteidz ar savu nepārspējamu patiesīgumu un dzīvu īstenību, ka šķietamies stāvoši spoguļa priekšā, kurā atspīd atgadījumu gaišie tēli, lai arī šie paši par sevi nebūtu necik svarīgi, necik ievērojami. Tā tas arī bija Jura dienā, kurā gaidīju atnākam Andra tēva un Andra mātes. Ja man prasītu, kas tie bij par aizgājējiem, kuru vietā Andra tēvs ar Andra māti atnāca, tad tā tiešām nezinātu, - bet, kā Andra tēvs atnāca, kādi pat svārki tam bija mugurā, tā visa it gaiši atminos. Atminos tikpat gaiši, ka māte man saltā laika dēļ ar varu spieda apaut kājas, bet ka es apavi nometu un basām kājām aizskrēju uz bērziem tīrummalā, kuros sulas bij ieurbtas. Atskrējis atkal mājā, rušinājos tāpat basām kājām sētmalī saules pusē smiltīs, kas piesaulē izlaidušās un jau irdenas bij kā pelni. Tad skrēju lāgiem uz ceļa galu skatīties, vai Andra tēvam jau neved mantas, bet, kad vai neredzu braucam, tad skrienu atpakaļ savā sētmalītī, piesaulītē. Tik krusa un sniegs mani spēj iedzīt istabā, bet, tiklīdz kā atkal skaidrs, tā es kā deviņi laukā. Un skatos atkal ceļa galā, vai Andra tēvam jau mantas neved, un lūk, pašulaik jau ved ar: bērajā laukā galva jau parādās aiz kalniņa, redz jau pirmo vezumu un aiz tā tūliņ otru.
Re: BAGĀTI RADI
Re: BAGĀTI RADI
Kur ir tavs pilsoniskais pienaakums? A?
Nodeveejs!
TAUTAS IENAIDNIEKS!
TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!TAUTAS IENAIDNIEKS!
Re: BAGĀTI RADI