readme.txt

es jau tā reti komunikēju ar savu dārgo tētiņu, jo tas vienkārši ilgstošā laikā posmā kļūst neciešami. un tad nu reiz, kad man ir vajadzība sarunāt vienu lietu, viņš ņem un cūcīgi stilā uzbrauciens uzbrauciena pēc ņem un kaut ko ne pa ķeksi sāk man pārmest par to, ka es redz neko nedarot.
pēc otrā, tikpat neveiksmīgā mēģinājuma uzsākt konstruktīvu sarunu, kad šis mēģinājums tika rupji ignorēts, es neizturēju un aizvilkos prom.

un kāds man vēl nesen stāstija par ģimenes lietu un ģimeniskumu kā tādu. nu nu.