Jā, par šo arī es nu jau kādu laiku prātoju. Gan saistībā ar visādiem politiskiem vērojumiem, gan pieredzi, darbojoties lielajā uzņēmumā.

Tu piemini atsvešinātību. Es tās progresu novēroju jau gadus desmit.

To, kā aizrautība, ar kādu tiek radītas un realizētas jaunas idejas, pamazām vien noplok, saduroties ar arvien sarežģītāku un sazarotāku, un it kā demokrātiskāku lēmumu pieņemšanas sistēmu.

Tā vietā lai uzsistu gaisā knipi un viens pateiktu – tagad darām tā, jo tā vienkārši varētu būt forši, ir jāveido projekta grupa un bieži vien tālāk par grupas izveidošanu nemaz arī netiek.

Tanī brīdī, kad šī rosība, sistēma, kas it kā veltīta ideju realizēšanai, kļūst nozīmīgāka par pašām idejām, vairs nav jēgas runāt par kaut kādu vienotību.

Jo vienmēr priekšroka tiks dota pašam lielākajam sūdam, nevis labākajai idejai. Jo tikai pats lielākais sūds var būt pa prātam ikvienam. Iztēlojies ziņu, par kuru visiem Delfu lasītājiem būtu sakāmi tikai labi vārdi.

(Reply to this) (Thread)

jā.
un visbiežāk ir tā, ka tad, kad kāda ideja tiek likta uz balsošanu, pēc cilvēku ģīmjiem ir redzams, ka lielākajai daļai ir pilnīgi pie vienas vietas, kāds būs balsojuma rezultāts un kas tālāk notiks ar šo ideju, taču visi kā tādi jēri dodas "pie urnām" (nevis atturas, kā principā būtu jādara cilvēkam, kuram nav viedokļa un neinteresē jautājums), jo viņiem sistēma ir iebarojusi: tev ir tiesības un Pienākums balsot, tāpēc ej un balso, drit vai kociņ, vienalga, par ko!

(Reply to this) (Parent)

interesanti, kāds ir antonīms vārdam atsvešinātība? un vispār - vai valoda ar savu dihotomiju (tā to sauca?), visiem apgalvojumiem un noliegumiem - vai tā diktē domāšanu un sajūtas. nu, ja cilvēks spēj just kaut ko tādu, ko sauc par atsvešinātību, vai viņš saprot sevi arī kā būtni, kas spējīga just pretējo - pietuvinātību? neatsvešinātību? draudzību? mīlestību?

(Reply to this) (Thread)

'anonymous' kā "atsvešinātības" pretmetu lietoja "vienotību".

domāšanu un sajūtas diktē ne tik vien valoda (un mani šī atziņa neuztrauc, jo es nedomāju, ka varētu izbēgt no valodiskas domāšanas), kā konkrēti literatūra - vismaz manā gadījumā noteikti :) izlasi Kamī Svešinieku un kļūst skaidrs, ka tas, kas aprakstīts grāmatā, pastāv vai ir pastāvējis arī tavā dzīvē un ir pazīstams.

šī konkrētā ieraksta gadījumā gan nebija runa par atsvešinātību tajā radikālajā, Kamī nozīmē ("šodien nomira māte. vai arī vakar, nezinu"), bet tikai sociālā nozīmē, ja tā var teikt. kā attiecības un attieksme pret cilvēku kopienu, sabiedrību, tautu, šķiru, uzņēmuma strādnieku kolektīvu, utml. un tā kā mīlestība un draudzība lielākoties ir uz vienu vai dažiem atsevišķiem, tad pati šī nošķiršanās dažu tuvāko šaurajā lokā pat varētu būt sociālas atsvešināšanās sekas vai bezmaz izpausme. proti, - kā es to saprotu - var justies atsvešināts no savas tautas, bet draudzēties ar un mīlēt kādu konkrētu tautas pārstāvi, vienlaicīgi sevi sajūtot kā pietuvinātu vienam konkrētam un atsvešinātu no pārējiem.

(Reply to this) (Parent)