nu lūk, vārds pa vārdam*, un no pusdienām pārnācu ar jaunu vingrošanas paklājiņu
paldies, mans mīļais zaļais orlas paklājiņ, tu biji ļoti mīļš un zaļš un orlas
bet tagad es varēšu taisīt visus šitos suņus ar pārkārieniem šurp un turp
un nemīzt par izslīdēšanu, kura reāli notiek visu laiku

*vingrošanā mani šonedēļ dikti slavē, lūk, saslavēja

esmu rīgā jau četras dienas, katru dienu eju vingrot, šodien uz manis izmēģināja jaunu galvasstājas mācīšanas tehniku, man tā patīk vingrot katru dienu

ko es darīju šodien rīta agrumā:
mācījos stāvēt uz galvas

tad nu tiktāl mēs būtu nodzīvojušies
šonedēļ nevienu brīdi nebija laika ne aiziet uz manām vingrošanām, ne iziet paskriet
tad nu kā gadījās, kā ne, spēru pārgalvīgu soli un aizgāju uz jogu (!) piektdienas rītā 8:00
es. pūču pūce. astoņos no rīta. bez spaidiem un viltus. attiecīgi pielāgojot arī ceturtdienas vakaru
(mans slovāku bračka šai brīdī teiktu who are you and where are you keeping rasbainieks)
vēl nav skaidrs, vai es to nožēlošu (jo teiksim skriešana no rītiem man ir konkrēti kontrindicēta produktīvam darbam turpmākajā dienā)
bet tā protams skaisti, maiga rīta gaisma, taisnāka mugura jau no paša rīta, un vēl sajūta, ka esmu kādam (diez kam, sev?) izmanīgi nospērusi laiku, apm. ņurd

(tā kā manā dzīvē šobrīd laiks ir tikai fabrikai un mazliet sportam)
(tālāk droši var lasīt tikai čī un brbl)
tagad es zinu, kāda ir atšķirība starp pilatēm un pijō
pilatēs nekas nav jādara, nenogurst un nesvīst (vonosonu dziesma nekad nesvīst ir par šito)
vairs nebrīnos, ka endomondo pilatēm iešķiebj mazāku kaloriju aprēķinu nekā jogai, kas man līdz šim likās dīvaini
un vēl es reizi miļōns gados tieku uz futbolu, šodien teicami uzdejojām ar blackdatu

sērijā "ar ko es jūs nogarlaikošu līdz nāvei"
šodien mani beidzot piemeklēja TAS
vingrošanā neviens cits bez manis un pasniedzējas neatnāca
no vienas puses – vip ekskļuziff, no otras – pizģec, skuzējiet mans francisks
dabūju tremoru tādās vietās, kuras pieklājīgā sabiedrībā skaļi vārdā nesauc
vēl mūsu pasniedzējai ļ. patīk tiranizēt tricepsus, viņa ir reālā krusta karā pret peļu vēderiņiem, tad nu arī tie dabūja trūkties kā vēl nekad
ļ. daudz kas dabūja trūkties, aiz kam pasniedzēja pēc nodarbības apmierināti murrāja
savukārt es esmu slābans un ļ. negribu šovakar vairs strādāt, to es varu arī rīt, gribu tikai bez liekām kustībām vombatēt dārzā (jo tur vairs nav riebīgs laiks, tikai vēss) un sūkt vīnu, ja kāds tuvumā (rajons, looking at you) vai tālumā vēlas pievienoties, mīļi gaidīti

es te kaut kad mazliet kautrējos no tā, ka vingrotuve ar saviem lielajiem logiem atrodas tieši pretī kūkērijai, un tur savās kūku darīšanās staigā draugi un paziņas un visu redz?
nu, tagad mēs vingrojam parkā

kā solīts, fešonā mani tagad interesē tikai sporta šmotkas
vingrotuvē atklāju pavasara-vasaras sezonu ar jauniem trakoti izskatīgiem legingiem
(kuros principā arī uz diskotēku mierīgi var iet, bet tas tā)
un, zināt, ir atšķirība, vai brīžos, kad jāieurbjas ar degunu ceļgalā vai apcerīgi jālūkojas zilajās tālēs caur personīgo kājstarpi, skatiens atduras neizteiksmīgā tumšā vienkrāsainā trikotāžā, vai acu priekšā ir "ai kāds glītrakstiņš" un acij tīkamas krāsas

zinkas ir, mīļā ciba
es tagad izklausīšos pēc kaut kāda sektanta (nevis sekstanta, i hopefully)
gods know, es nekad neesmu bijis organizēto sporta nodarbību cienītājs
bet šodien, kad reāli draudēja darbu (aaaaaaaa! pizģec! aaaaa!) dēļ netikt uz vingrošanu
man bija nopietna panika, pašai brīnums
neko, beigās izkruķījos, vilks paēdis, kaza dzīva, rasbainieks pastrādājis, pavingrojis, pastrādājis vēl, un vīna iedzēris vakariņās (jo citādi šito nav iespējams izturēt)

tāds statistisks noskaņojums pēc vingrošanas
sāku vingrot es novembra beigās, tas izklausās daudz
esmu bijusi vingrot divdesmit reizes, tas izklausās maz
noslimoju vienu reizi, proguļala divas nedēļas taizemē
bet atskaitot to, cītīgi apmeklēju katru nodarbību
(kas sākumā bija reizi nedēļā, bet kopš februāra divas)
lokanības uzlabojumi ir grandiozi, kōres muskulatūras arī
apkārtmēri un slaidā līnija ir mainījušies tikai mazliet
(vai arī pirms tam bija sliktāk, bet es biju riepas noliegumā, possibiru)
bet kopumā uz pašsajūtu atstātais iespaids ir kruts
un ir neganti kruta varēt izdarīt visus vingrojumus
nevis "es tagad miršu", bet "es tagad miršu nevainojamā pozā"
un ja es kādreiz pat šokā iespurgties nejaudāju pie "un ja varam, paceļam vienu kāju" (jūs ko! es jau tā mirstu, kādu vēl paceltu kāju!), tad tagad vismaz 12 reizes no 16 es viņu arī paceļu
pasniedzēja jau sāk sūdzēties, ka viņai nav ko man labot
un, pats galvenais, kad es no dīvāna gribu pastiepties pēc vīna glāzes, tas ir tik viegli!

vingrot ar skatu uz kūku ēstuvi, kaut kas tajā ir

cik labi, ka es jums par to jogu un pilātu vingrošanu pajautāju tieši tad, kad pajautāju
šodien rajonā (nosacīti, bet tomēr) kā reiz notika haļavnā piyo iepazīšanās nodarbība
pārvarēju sevi (nu jo es nekad vispār nebiju bijusi ne uz pi, ne uz yo) un aizgāju iepazīties
ļoti daudz pi, maz yo, ārkārtīgi maz ezotērikas – 3 minūtes ezotērikas pat es varu izturēt, īpaši, ja tas ir tik vien kā "izelpojiet slikto, ieelpojiet labo" tai brīdī, kad tu tāpat bezspēkā dves
tagad visa tāda sārtvaidzīga un apgarota skatīšos trīru, jo līdzsvaram pasaulē jābūt
savu pirmo trīru, kuru mēs savulaik ar kosmo, martcori un šapčiku gājām skatīties vēl palladiumā, tā bija mana pirmā dogmas trīcelīgās kameras filma, un es vēl nebiju iemācījusies sarunāt lietas ar savu vestibulāro aparātu, tas ir, es nemaz nezināju, ka ar manu vestibulāro aparātu ir jāsarunā lietas, aiz kam nācās nelabumā pamest kinozāli, tā nu es šo konkrēto trīru nekad līdz galam neesmu redzējusi
bet uz rītdienu es viņu vairs nevaru atlikt, jo tik traka jau nu es arī neesmu