dārgie draugi, kas ir tēmā
te tāds jautājums pacēlās
ja cilvēks, kurš nav lasījis gibsonu viljamu vispār nekad un pārējo kiberpanku arī necik, tagad pēkšņi tā kunga 2020. gadā ņemtu lasīt neuromanceri, vai tas būtu labi darīts? vai tomēr pa šiem 36 (akdievscikdaudz) gadiem (lai gan es teiktu, ka drīzāk pa pēdējiem ~20) tur aprakstītais ir pārāk precīzi pietuvinājies mūsu pašreizējai realitātei (this stub) un būs grūti novērtēt, plus tas, kas nepārklājas, uz tā fona nepatīkami kniesīs?
has it aged well?
ja kas, jaunajam gibsonam esmu pusē, ļ. labs, auksti rekomendēju

mana dzīve būtu daudz labāka, ja es spētu cilvēkus mīlēt ar tādu bezgalīgi siltu beznosacījumu mīlestību, ar kādu mīlu savus kaķus

šorīt biju dusmīks, jo freidlistē blakus šie divi ieraksti
http://klab.lv/users/_re_/352575.html (kontekstam izlasiet arī iepriekšējo http://klab.lv/users/_re_/352442.html) (achtung, no cibas ārā nest aizliegts! pat, ja ļoti gribas)
un
http://klab.lv/users/krii/2097250.html

cik labi, ka mums cibā ir tāds kemune, kurš kaut ko saprot no statistikas (es, piemēram, no tās nesaprotu neko) un neliedz mums arī ko uzzināt

vispār jūtos bezgala pateicīga likteņa sakritībām, ka manā nākotnē nav ieplānots vispār neviens brauciens nekur, kas neraksturīgi, un līdz ar to nav jāpieņem lēmumi, neapskaužu tos, kuriem ir jāpieņem

un (neizsludinātajā) konkursā par visu laiku agrāko apsveikumu dzimšanas dienā uzvar...
air asia
saņemt apsveikumu dzimšanas dienas mēneša pirmajā datumā, tas vēl ok, pat ja pati dzimšanas diena ir divdesmit trešajā
bet viņi taču pat marta iestāšanos nesagaidīja, nepacietīgie

uzzinu_pēdējais
kā lasās knab no otra gala

vakar apstākļu un atmiņas krustpunkts spēji uznesa apziņas viļņa virspusē senu sapni, kurā figurēja parkošanās, ko es parasti sapņos nedaru, lai neteiktu, ka šī bija tieši vienīgā tāda reize
cik jauki, ka kādreiz tādas lietas pierakstīju cibās, var precizēt detaļas pēc desmit gadiem
nu lūk, bez tā, ka tas sapnī bija šubr sporta auto praktiski bez bremzēm un man vajadzēja neieskriet rolsroisā un es to visu darīju ilgi un pētnieciski, zinkur tas notika?
tieši zem logiem tai autoskolai, kur es tagad eju

mani šodien nosauca par pārtībomzi
un, vai zināt, pilnīgi vietā

vispār es neprotu nēsāt rotas
bet smalkas dāmas prot un to dara
jau cik gadus lāga nespēju vairāk kā 1x gadā ielikt nokarenus auskarus (tam nepalīdz arī piemēram tāds kuriozs, ka biju vienus lielus glītus košus nopirkusi, ieliku uz vienu dzimšanas dienas žūrfiksu kijevā un tai naktī pamanījos pazaudēt abus divus, joprojām uzskatu, ka noliku drošā vietā, un tur tie arī stāv līdz šai baltai dienai)
kaklarotas neesmu mācējusi vispār nekad
nu lūk, nupat saigonā kaut kādā prāta aptumsumā iegādājos mazu džeida bumbulīti smalkā ķēdītē, tas bumbulītis sēž tieši kakla bedrītē, un tagad trenējos šito uzparikti nēsāt katru dienu, arī pa mājām
momentā jūtos kā 50x smalkāka dāma

dzīves aronija nesnauž
aizgāju pamēģināt intermediate&advanced jogu, kura parādījusies mūsu vingrotuvē līdz ar vjetnamiešu pasniedzēju
(teiksim tā, intermediate tas gluži nav, stabils intermediate esmu es, tur stipri velk uz advanced, piemēram firefly, i ne aci nepamirkšķinot, kamēr es tajā virzienā neesmu tikusi tālāk par vārnu, un arī galīgi vēl ne tik izskatīgu kā bildē)
un, vēl pat neko lāga nesākot, pie iesildīšanās (jāatzīst, ņipras, bet tomēr iesildīšanās) ar efektīgu tirkšķi izrāvu no ligzdas hamstringu
apmēram kā viens pazīstams zaķis salauza kājas pirkstu, ceļoties no dīvāna – vot sēdi tu viss tāds vesels un nesalauzts, un tad piecelies, un pēkšņi esi salauzts
tagad varu biedēt cilvēkus ar anekdotisku šausmu stāstu, lai gan tikpat labi varēju to hamstringu saraut beginneru nodarbībā

tās lietas, kas dzīvē mainās nemanāmi lēni, kā jūs tās pamanāt?

tripā bijām 26 dienas + viltīgi iešmugulētas 2 aklimatizācijai atpakaļ, no tām 13 pēdējās kompi vaļā nevēru vispār, great success

šodien bij tāda doma, ka jāskaita, cik indonēzieši lūdz nofočēt ar mani selfiju
tiklīdz šķērsojām timurleštes sauszemes robežu, jau indonēzijas pirmajā rindā (ir kopā trīs) robežsargs uniformā vispirms nobildējās ar mani, pēc tam ar miju
bet jau pēc otrā selfija atambua rēķini nojuka, jo beķerejā, kur pusslepu pirkām dūriņam dzimšanas dienas flamingo un kūciņu, meitenes saspurdza man apkārt un nebija saskaitāmas
šajā galā farangi nav bieži viesi, nemaz nerunājot par farangiem ar čolku un drediem, jēziņ, kā visā d-a āzijā pievērš uzmanību maniem matiem
trips vispār ir bijis feijerverkiem pārbagāts, kurš tad nu vairs spēj tās visas dziesmas izdziedāt, bet varbūt jūs kāds vēlaties atnākt uz teta ballīti pie mums un paraustīt stāstu kamoliņu?

pār gadskārtu rasbainieks nāca
kaut ko cibā ierakstīt
tas ir, nevis kaut ko, bet sezonas klasiku par 108 saules sveicieniem
nākampiektdien 7:00 UN šoreiz ķīpsalā, nevis jūrmalā
starp citu, vēl tikai nedēļa, un saule sāks griezties uz gaismu

es esmu tāds cilvēks, kurš brīdī, kad virtuves ballīte sit augstāko vilni un ir jāsāk spēlēt muzons no telefona, uzliek music for airports un ārkārtīgi labi pavada laiku

runājot par roaring twenties, man nupat pienāca tas brīdis, kad 19 jāmaina uz 20
šodien izrakstīto rēķinu apmaksas termiņš ir 2020. gada 2. janvāris
drusku dīvaini ir
kad bi maziš un ~2. klasē lasīj marsiešu hronikas (kur viss norisinās vēl deviņdesmito beigās, ja), tad 2000. gads likās tāla un nesasniedzama nākotne

paldies visiem, iznesu studijā atbildi:
jogas abonementam