Kurvjzieža kontemplācijas

Laiku pa laikam mēģinu pati sev godīgi formulēt, kāpēc man tik neizsakāmi besī visi panikotāji par koronavīrusu.
Šķiet, ka 1) tā ir pamatota skaudība pret cilvēkiem, kuriem ir tik maz aktuālo raižu, ka viņi var atļauties kultivēt stresu par potenciālajām - tā kā bezrūpīgi bērneļi, kuri stāsta cits citam šausmu stāstus, lai kopā pabaidītos; es to nevaru, man visa ikdiena paiet bailēs un raizēs - gan par tuvinieku pavisam reālajām veselības problēmām, gan par visiem darāmajiem, nepadarāmajiem un nesavienojamajiem darbiem; fonā skanošie zvārgulīši: "vaivaivai, sērga nāk, varbūt atnāks, varbūt neatnāks, nāc pie mums bariņā, pašausmināsimies kopā!" raisa vēlmi ne tikai pasūtīt uz poda, bet arī iezvelt;

2)tie, kuri neizjūt šo līksmo uzbudinājumu, bet reāli baidās - cik nu pamatoti, cik nē - aktualizē vajadzību viņus kaut kā empātiski mierināt un racionāli apskaidrot; bet tam nav spēka;

3) tie, kuri patoloģisku mirdzumu acīs vēro eksponenciāllīknes, lai ik pa brīdim Po kraukļa balsīs izķērktu -"Jā, jā! Tūlīt arī pie mums būs! Trakāk nekā Lombardijā, trakāk nekā Uhaņā, un tad es tās līknes vērošu tuvplānā, ohohoho, jē!", piedodiet, man vienkārši šķiet garīgi slimi, turklāt tajā traucējumu spektrā, kas nekādi nerezonē ar manējiem, tāpēc vienīgā vēlme ir pēc iespējas samazināt ar viņiem jebkādu komunikāciju;

4) savukārt, uz tiem, kuri aizķēza visus sociālos tīklus, pieprasīdami Veselības ministrijai, Bruņotajiem Spēkiem, diplomātiskajiem dienestiem un citiem resoriem nekavējoties raportēt viņiem par rīcības plāniem visos gadījumos, kad iestāsies pēc dīvainiem un mazticamiem scenārijiem modelētas situācijas, man ir dusmas, jo viņi traucē cilvēkiem darīt viņu darbu.

Šobrīd Latvijā nav konstatēta vīrusa lokālā transmisija. Visi seši vai septiņi inficētie ir vīrusu importējuši. Panika lielāka nekā aprakstīts mēra laiku hronikās. Negribas iet laukā no mājas, nedz ieslēgt datoru, lai nesaķertu tās vaimanas.