pie martcores ir panesies par citvalodu īpašvārdu atveidi, valodfošismu un imperiālismu.

šajā sakarā es gribēju padalīties savā mīļākajā storijā par latviešu valodniekiem kaut kur ap 2000.gadu, kad darījās diskusija par to, vai tikai nevajadzētu atstāt īpašvārdus oriģinālrakstībā un pievienot latviešu locījuma galotni, un man kā jau kārtīgam studentam šitai lietai bija jāseko.

tā grupiņa, kas stipri uzstāja, ka mums tagad būs rakstīt 'pa lexingtonas avēniju new yorkā', kā piemēru minēja traumu iz savas dzīves - aizbraukuši, lūk, filologi uz dāniju, sagribējuši apskatīt kirkegora kapu, taču nav varējuši kapsētā atrast īsto. nezinājuši taču, kā dāniski būs sērens un kā kirkegors.