mūsu pagalmā ir māja ar kodēto nosaukumu armēņu skola, kas noteikti nav ne armēņu, ne skola. gaisma tur logos deg varbūt vienreiz nedēļā, un lievenīti apdzīvo apkārtējo pagalmu jaunatne.
tā viss bija līdz vakardienai. tagad tur ir atvēzējušies uz kapitālremontu un apkārt salikuši restotu žogu. apkārt - tas ir tik tālu, lai pa to pusi no pagalma nevarētu vairs izbraukt ar riteni, un arī kājāmejot tur jāspraucas gar konteineriem pa līdz šim neskartiem briksnīšiem.
mani personīgi tas skar tā, ka nākas braukt pa otru pusi, un tur ir vienvirziena iela ar trolejbusu satiksmi un virtuāli nonekzistentu trotuāru. ārā izbraukt vēl neko, bet, lai iegrieztos pagalmā, jābrauc pa vienvirziena ielu pretējā virzienā un jāšķērso tā pilnīgi nepārskatāmā vietā. nepatīkami.

šodien iegriezos pie strādniekiem. sak, cik tad ilgi šitā (vismaz līdz martam), un vata nevar to žogu metru šurpām. lielajam vairumam likās, ka mierīgi, vienam likās, ka par kniebienu jau nu toč, un vienam vēl, ka nekādā gadījumā. tas kurš par to kniebienu, tas ir telefoniņu mēģināja prasīt, i citādus mājienus māt.
tad nu es te tagad sēžu un domāju, vai būtu vērts nokniebties, un ne jau tikai ērtību vārdā, bet lai garajā ziemā mani nenotriektu uz ielas pie pašām mājām, tfutfutfu.