vakarnakt dabūju nelielu bābeles bābelītes kultūršociņu. kompānija mums bija raiba un runāja latviski, angliski un zviedriski. īpaši man patika hanna, kura arvien vairāk savā inglišā iesprauž latviešu vārdus, bet vai nu bez galotnēm, vai locījumā, kurš nav nominatīvs. un vienīgais vārds kā nosaukt segu viņas vokabulārijā ir 'deķīts'.

bet es, bet es... sajutu kā strauji uzkarst kreisā smadzeņu puslode, kad jāpārslēdzas uz zviedru valodu. komplimenti par izrunu, protams, bira kā no kornukōpijas, bet nu jopcik, salikts sakārtots teikums man vairs nenāk viegli.

vārdsakot tā, hereby svinīgi apsolos - tiklīdz būs nodots tulkojums, tā ķešos pie mikaēla niemi svålhålet lasīšanas. drošvien ar vārdnīcu pa rokai, es vairs neticu savām zināšanām.