|
Nov. 19th, 2007|02:00 pm |
meitenīš, nekasās.
man domāt, ka nekad nekad nedrīkst atļauties teikt: 'viss, esmu izcietusies, un nu man par to, ka biju gana laba un gana cēla un gana cietusi un gana atveseļojusies - par to man taga ir tikusi megalabā visudziedējošā mīla bez traipiem un backdoorēm. I.e., es tieši tā esmu reiz izdarījusi (un šobrīd yannel izklausās gana līdzīgi), nenojaušot, kāds džezs tam visam sekos. Tie bija _lielākie_ maldi, kādi ever mani varēja sasniegt, ar sekojošu visšausmīgāko piezemēšanos. Ja drīkst vispār kautko muldēt šai situācijā, tad es teiktu, ka rasb izklausās esam periodā 'vienu bedri aizberam ar smiltīm no otras, jaunizraktās, bet jau dziļākas'. Man vajadzēja akurāt 32 gadus, lai aptvertu, ka _nekad_ _nekad_ es neesmu bijusi viena pati ar laiku un iespējām apdomāties čto proizhoģit na samom ģeļe, vienmēr es biju kautkā no vienām slimām attiecībām ieļeperējusies nākamajās, no kurām pēdējās kāreiz bija tās, kas pirmos 3 gadus nedeva zīmes par to, ka slimumam ir iestājies apogejs.
Ai nu, piedodiet. Es neko ne ieteikt mēģinu, vai pasag dies, spriedelēt.
Bet nav nekādas universālas patiesības un tā, un 'mēs visi esam divi' ir maldīgs koncepts. Pa priekš katram ir jābūt pašpietiekamam vienam pašam un tad ..
|
|