neliels koncertrevjū jeb atmiņu drusku mozaīka, fjūčering (c) elvis jansons tortoise, trans am, 65daysofstatic un vēl šis tas:

day one: youthmovies, tired irie, 65dos

intriga par iesildītājgrupām atrisinājās, to uzstāšanos nokavējot par kādiem 85%, un atlikušie 15% lika domāt 'labikatā'. paši postmetālisti 65dos bija ļoti jaudīgi, pavilka pat pārlidojumā sagurušos penšikus jōrz trūlī, kuri aiz nespēka un pārpilnās electric ballroom zāles bija uzrāpušies augšā galerijā, atstutējušies pret letīti un cieši turējās pie glāzēm, lai nenokristu. tie pačku purinātāji no šefīldas nespēlē neko radikāli jaunu, toties spēlē no sirds un bez vokāliem (man, kā zināms, tas ir ļoti svarīgi). ne velti janvāra beigās turpat londonā viņi iesildīs the cure, jā, the cure as in the cure.

day three, also known as thrill jockey 15th anniversary day one: daniel higgs, the zincs, radian, arbouretum, califone, the sea and cake, trans am, the fiery furnaces

pirmā ārtista uzstāšanos, kā ierasts, nokavējām. kā nekā, koncerts sākās agrā svētdienas rītā pulksten 13:30, bez jokiem. par the zincs atceros tikai to, ka mierīgi un smuki, singersongwriter-with-band tipa, ar patīkamu vokālu. radian visai ļoti atgādināja tos pašus trans am (par kuriem vēlāk), tātad pavilka labi. tā noteikti ir grupa, kuras ierakstus es došos pameklēt uzreiz pēc šī puksta pēdēja punkta vai kāda nu tur pieturzīme beigās trāpīsies. arbouretum un califone iekrīt tajā kategorijā, par kuras izdošanu uz thrill jockey leibla es brīnos. sūdīgs un pašmērķīgs septiņdesmito atgremojums is not our today or tomorrow, is so yesterday. izstumts no atmiņas. patiesību sakot, tik tālu izstumts, ka neatceros pat, kura no šīm divām grupām bija kura, tāpēc samaisu vienā katlā un izmetu pa logu vēstures mēslainē. next up - the sea and cake. tā ir viena no grupām, kam es varu piedot vokālu izmantošanu. cienījami tēvocīši, skaistas ģitāras (kosmo patiktu), true beautiful indiepop, no more comments.

trans am ir pelnījuši atsevišķu rindkopu. jaunāko albumu pirms došanās ceļā klausījos vairākas dienas, nespēju atrauties un ļoti lukingforvardēju uz viņu dzīvo uzstāšanos. ja neskaita manu mūžīgo mīlu pret tortoisi, tā vispār tagad ir mana mīļākā grupa. lai izmērītu uzstāšanās krutumu, likšu lietā tradicionālo atskaites punktu 'koncerta laikā domāju/nedomāju'. šis sonic attack izsvilināja no paura visas domas, ja neskaita vienu sīko epizodisko par to, cik meitenes no zālē esošajām grib bērnu no basista. nja, te vispirms jāpastāsta the anekdote par basistu. "grupa spēlē koncertu. vokālists domā: es esmu tik kruts, visas meitenes zālē ir manas. ģitārists domā: es esmu tik kruts, visas meitenes zālē ir manas. bundzinieks domā: es esmu tik kruts, visas meitenes zālē ir manas. basists domā: do, sol, do, sol." lūk šis basists izturējās kā rockstar total, it kā viņam piederētu visas meitenes ne vien zālē, bet vismaz desmit jūdžu rādiusā. atgriežoties pie tēmas, vienkārši paklausieties viņu šīgada albumu (klik, klik, klik, trīs daļās no yy) un viss vai nu būs skaidrs, vai arī nebūs.

tipa īstie hedlaineri the fiery furnaces nav pelnījuši atsevišķu rindkopu, bet dabū gan. taču maziņu. tik vien kā labi lauzīti ritmi un daudz vokāla. tā nu, lai arī centāmies pieklājības pēc noskatīties uzstāšanos līdz galam, tomēr neizturējām un aizgājām mājās gulēt.

day four, also known as thrill jockey 15th anniversary day two megagrandconcert: ktl, adult, bobby conn, tortoise

pirmo grupu, nu kā jau parasti. šoreiz gan miskalkulācijas un vēderprieku dēļ. par lielu nožēlu izrādījās, ka pirmie bija uzstājušies ktl. stīvenu arī nesatiku. ja reiz par skumjo, tad par skumjo - adult skanēja vienkārši šķidri. skaidrs, jāklausās tikai ierakstos (tie ir ritīg labi). vispār skaņa smukajā ex-teātrī koko ar milzu diskobumbu kroņlustras vietā brīžiem bija pārsteidzoši vāji sagrozīta. bet reāli traucēja tas tikai adult gadījumā. bobby conn izrādījās kārtējais izbrīna kategorijas pārstāvis ar riebīgu vokālu, riebīgiem ģitāras soliņiem un riebīgi pārgrieztu pavadošo vijoli.

next up - tortoise, kuru dēļ vispār braucu uz šo jubileju. bez vārdiem. tā ir mana visu laiku mīļākā grupa, stabili jau 10 gadus. koncertā acis turēju vairāk ciet nekā vaļā, lai no baudas neizsprāgst. reku viens trubas video (filmēts no balkona, tur skaņa sūdīgāka nekā lejā, toties redzamība neapšaubāmi labāka). obožaju, īpaši jau par divu bungkomplektu vienlaicīgu izmantošanu. bez vārdiem arī turpmāk.

par koncertiem tas arī viss. liels rokasspiediens un neliels saldējums tieši tev, kas esi izlasījis līdz šai vietai. ja ir iekšā, izlasi vēl arī jubilejas pirmās dienas apskatu no kāda astoņpadsmitgadīga fiery furnaces fana: part 1 un part 2, diezgan labs.

un piebilde ne gluži par tēmu: londonas sabiedriskajā telpā pārsteidzoši daudz skan neiedomājami sūdīgi smitu un moriseja solohitu koveri.