viņgad ziemā ar suni un incu johaidī nolēmām braukt uz siguldu. kapēc? da tāpēc.
spēlēt zoli.
aizvizinājāmies ar vējiņu pa sniegoto šoseju Rīga-Veclaicene.
vienīgais krogs, kas darbadienas vakarā tik vēlu vaļā, bija kautkāda iestāde iepretī slimnīcai (ērti). bez mums trijiem krogā atradās bārmene un divi viņas draugi.

tajā vakarā es pirmo reizi dzirdēju dziesmu "Majo serdce". tiesa, tajā vakarā es dziesmu "Majo serdce" dzirdēju arī četrdesmit otro reizi, jo augstākminētā bārmene šo dziesmu sev vai saviem draugiem lika cilpā. uz beigām mēs jau bijām iemanījušies veikli izdziedāt frāzi "i pajoš ti čuķ ķiše čem montserat kabaļjē".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tovakar pie manis bija līdzīgi, tikai divvientulībā ar rūdi. viņš gan tā arī nesatrenējās izdziedāt ne augšminēto frāzi, ne kaut vai to pašu par "majo serca astanavilas".

(Reply to this) (Parent)