Tas ir tā, ka nav nekā. Eksistence bez esences, kustības, noteiktības. Bet jā, interesanti par to Tavu definīciju. Prieks ir tas mazais "urrā", bet laime, kādu to aprakstīju, ir kā liela, plata līnija, kā josta, kas stingri un mierīgi apvijas ap vidukli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nu būšana laimīgam vai nelaimīgam jau nenozīmē, ka ir nekā, absolūti nē.
Laime ir tāda liela, stipri dedzinoša sajūta, kad tu pazaudē kontroli pār savām sajūtām un ķermenisko zemes pievilkšanas spēku. Gan ne gluži par fizioloģiskiem procesiem runāju. Laime ir tad, kad tu negaidīti dabū atbildi uz savu kāpēc, to kāpēc tu esi šeit, un šī atbilde liek tev skaļi kliegt, cik stipri un labi tas ir. Bet tomēr tagad vienlaikus arī vairs nedomāju, ka tas ir viss. Definīcija under contruction.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šo es saucu par atklāsmi vai apskaidrību, vai atvēršanos :)

(Reply to this) (Parent)