vakar, kad braucu uz rīgu, uz koncertu, tas vīriņš, kuru nostopoju, paskatījās uz mani un jautāja: "tas taču nav ekonomijas dēļ, vai ne?". un tad es skaļi formulēju to, kā ir.

man vajadzīgs tas moments, kad tu izej uz ceļa un zini, ka nonāksi galā, taču nezini kad un kā un ko piedzīvosi pa ceļam. un pat ne tāpēc, ka tā var gan vareni izstaigāties, gan vareni izbraukāties; atkarībā no gadalaika ceļmalā saplūkt vizbulītes, gaiļbikšus vai margrietiņas, vai ielasīt ķešā kādu sēni vai pīlādžogu. ne tāpēc, ka tikai šādi var iepazīt neskaitāmi daudz ārkārtīgi dažādu cilvēku (kādi "latviešu stāsti" tur sanāktu, aiai!), turklāt, lai viņus iepazītu, nebūt nav visu ceļu ar viņiem jātarkšķ. kāpēc man to vajag? lai izkoptu paļāvību uz sevi un likteni. ja es ticētu dievam, es teiktu, ka nododu sevi dieva rokās. taču es to dzinējspēku saucu vienkārši par spēcīgu randomo elementu, no kura man ir zināma psiholoģiska atkarība.

tā, tagad jūs par mani zināt visu.