Sveika, mīļā vērmele! Jau atkal jūtu tavu rūgto garšu savā mutē, kad kā neizprotamu baiļu dzīts aptracis suņuks esmu skrējis pa miglas pielijušām pļavām, līdz nevaldāmā sirds dauzīšanās ir pārmākusi jebkuru citu sajūtu, arī neizprotamās skumjas. Tā nu sēžu un graužu tevi, un ja tas nepalīdzēs, tad grauzīšu pīlādžus, kuru rūgtums pārspēj pat tavējo, un kas atgriezīs mani pie rāmās, pacietīgi līdzsvarotās pašapziņas, kura sagatavos mani kailsala mēmajam sastingumam un sniegoti saulainajam ziemas jestrumam. Un tad negaidīts atkal atnāks prieks. Par to, ka jau pēc ziemsvētkiem naktis neizbēgami saīsināsies un lēni, kā neveikls bērnelis atrāpos lādzīgais pamuļķis pavasaris, un iecirtīs robu piebriedušajā bērzā.