vottā, kā sāk browsēt tvnetu, tēja un filma paliek otrajā plānā, un pirmajā izvirzās izteikšanās savā smilšukastē tribīnē par visādiem tipa aktuāliem jautājumiem. tātad..

drusk sakaitināja "zaļie padomi" jebšu šis raksts. tikai nepārprotiet, es, kā jau normāls latviešu modernais mietpilsonis, morāli atbalstu visa veida zaļbūšanas un ekoloģiski nekaitīgu dzīvošanu. un ne tikai morāli, es arī izpildu visādus pseidoekoloģiskos sīkumus - uz veikalu eju ar savu kokvilnas ķeselīti (un piemājas bodē pārdevējas jau zina, ka manus pirkumus plastmasas maišelī krāmēt nevajag), un piemēram atkritumus mūsu [māj]saimniecība šķiro uz urrā - mums ir komposta čupa, krāsns, kurā sadeg viss kas spēj degt, nu vismaz vēsajā sezonā, un nu jau kādu nedēļu ir arī pašiem savs stikla un plastmasas konteiners (wiiii!!), nja, vairāk nekas tāds uz sitiena prātā nenāk (imho patoloģiska bodyshop parfimērijas lietošana nav pieskaitāma pie ekoloģiskās dzīvošanas vai rūpēm par zvēriņiem, tā ir vienkārši mietpilsoniska izvirtība). nuja, tātad..

ziniet, tomēr, ieraugot nopietnus padomus no sērijas "zīdaiņu pudelītes tādas un tādas satur tādu un šitādu kaitīgu verķi, labāk zīdiet bērnus ar krūti", man gribas ne ta smieties, ne ta raudāt. prātā uzreiz ataust marijas antuanetes spārnotie vārdi "s’ils n’ont plus de pain, qu’ils mangent de la brioche", vai latviešu versijā "lai tak ēd vakardienas cepetīti".

dzīvot ir kaitīgi. no tā mirst. bez variantiem.