lisabonā nolaidāmies tieši pirmā puslaika beigās (kapteinis, piesakot landingu, ziņoja arī futbola tābrīža rezultātu), soļojot cauri visai visai visai lidostai pēc bagāžas, tieši trāpījām redzēt vienu golu vienā teļļukā un otru golu citā, un arī pie bagāžlentēm galu galā noskatīties otro puslaiku līdz beigām, gaidot koferi, kurš tā arī nemaz neieradās, jo viņam bija neatliekamas darīšanas amsterdamā, tā nu vēlā un siltā vakarā nonācām štābiņā ar grandiozu skatu pār upi katrs vienā mugurā uzvilktā kārtā, man ir kādas piecas lūpukrāsas un nevienas pašas zobubirstes, bet vismaz vismīļākā portugāļu kolēģa dzimšanas dienas dāvana ir rokas bagāžā, lai gan dzimšanas diena ir tikai parīt, un viņš pats vispār vēl ir polijā, un arī iedzert mums pēkšņi vairs nebija jāiet ne ar vienu, jo visi vai nu saguruši un pa mājām vai polijā, tāpēc paši tādi saguruši izšļūcām ielās, kad tajās bija mazliet noskrējušies aurojošie pūļi (it kā tas jau būtu bijis fināls) un apstaigājām vietas, lai iedzertu paši ar sevi (alu! goda vārds! brīvprātīgi!), un beigās nonācām vienīgajā iestādījumā iemīļotajā izpucētajā mauku un narkomānu rajonā cais do sodré, kur apkārt bija dzirdama tikai portugāļu valoda un alus maksāja eiro, nevis diupiēsnt kā visur ap stūri, viss tomēr notiek vislabākajā iespējamajā veidā, beijinhos a tudos