|
May. 12th, 2015|02:42 pm |
Nēnuprotams, kā minējām, reklāma pārliecina cilvēku pirkt lietas, kas nav vajadzīgas, bankas piedāvā naudu, par ko tās nopirkt, un tad nabaga cilvēks ir padarīts par savu lietu vergu un bankas parādnieku uz mūžiem, visu laiku strādājot, strādājot un strādājot, lai uzturētu savu pārlieku izšķērdīgo dzīvesveidu. Šāds domu gājiens mums ir pazīstams, un tam noteikti ir tiesības pastāvēt. Tikai ļoti gribētos, lai tie, kas pārtiek no pašaudzētu dārzeņu sautējumiem, tomēr atzītu, ka cilvēkiem ir arī tiesības vergot kapitālam par nevajadzīgiem grabuļiem, ja nu viņiem taisni tā gribas.
Par to sub-prime kredītu krīzi — nu jā, kokaīns noved pie pārlieku riskantiem lēmumiem, tā notiek. Un nav jau arī īsti pamata apgalvot, ka nu gan bankas ir mācījušās un vairs ni ni, šitā nedarīs. Tak atkal, lai cik ētiski apšaubāma kokaīna šņaukšana nebūtu, tomēr atļaušos apgalvot, ka labāk, lai tavu kokaīnu audzē puslīdz pārtikuši un paēduši ļaudis, nevis galīgi izmisuši cilvēki, kas visu laiku kaujas ar trūkumu. Un bankas dod kredītus pārtikušiem ļaudīm, lai gan viņiem varbūt nākotnē pārticība varētu kristies. Savukārt nebankas dod kredītus tiem, kas kaujas ar trūkumu. Ir atšķirība.
Par atslēgām arī ir atsevišķs pastāsts, bet negribas izvērsties. Vien piebildīšu, ka nolikto atslēgu kredīts ir pavisam pieejams, aizej uz Citadeli un paprasi. Cik nojaušu, nav gluži tā, ka ļaudis kā sadeguši ņemas viņus ņemt. Katrā ziņā tas nav tik elementāri kā tieša iedzīvošanās uz human misery, kaut vai tāpēc, ka banku bizness ir nauda, nevis nekustamais īpašums, if you see what I mean. |
|