|
saigonā esam kādu pusotru diennakti
kā mājās sajutos pāris minūtes pēc izbraukšanas no lidostas
pilsēta ir cilvēcīga mērogos un maiga visā visumā
ļ. patīk satiksme, lūk tā darbojas kritiskā masa dzīvē – viss vienkārši nesteidzīgi peld, mašīnas un mopēdi un gājēji organiski plūst, un plūsmas mierīgi krustojas un šķeļas, vispār ir arī daži luksofori, bet viņi neko daudz nenozīmē, visu nosaka konteksts, nevis noteikumi, visumā brīnišķīgs pašorganizējošs haoss (pirmais kreisais pagrieziens palielā ielā caur auto un moto plūsmu bija satraucošs, bet arī uzreiz iepravīja pareizajās sliedēs) (ir cibiņi, kuri te varētu ar sirdi aiziet, jūs viņus zināt)
sagaidīt jaungadu nobraucām uz ceturto distriktu, jaunatnes foodstreet (jā, nevis streetfood), kur pie gliemežiem un alus un jauniešiem un karaokes (o, kā viņi uz ielām dzied karaoki!) ātri vien apslinkām un negājām vairs nekur – ne skatīties salūtu un kaut kādu slavenu gaismu 3d šovu, ne skatīties futbolu, jo pēdējo galu galā rāda arī uz līdzpaņemtajiem devaisiem, nu un šodien uzzinājām, ka partija salūtu beigās bija aizliegusi izpildīt
sagaidījām arī lv jauno gadu piecos no rīta (tam par godu precīzi piecos nulle nulle sāka dziedāt gaiļi), štābiņa pagalmā dzerot balzamu – ka es jums saku, labākā rīgas balzama servēšanas temperatūra ir starp +25 un +35 grādiem, viņš ir tik viskozs un maigs
un štābiņš, štābiņš mums ir grāmatveikalā-kafejnīcā (vārdā kafka!) – atver istabas durvis no rīta un iznāc viss tāds pilnīgs bernards pie cilvēkiem, vakarā lavies mājās un klusiņām slēdz vaļā veikalu, lai neuzmodinātu saimnieku, kurš krāc virtuvē
pa dienām grāmatveikalā skan drīmpops, pa naktīm vombatējam apkārt mēs, jo visi kārtīgi vjetnamieši iet gulēt desmitos un ceļas piecos
kā man te patīk!
|