viena nedēļa intensīvas korporatīvās verdzības ieslēdz nervu nospriegojumu tādu, ka šodien bija bail braukt ar riteni uz pilsētu, jo es par sevi neatbildu
ielīdu trolejbusā, aizmiedzu acis un gaidīju, kad varēs kāpt ārā
mājupceļā aizmirsu, ka man nav riteņa, un aiztesos pa velomaršrutu mājās
(un tagad es palielīšos)
tāpēc vakarā visam uzspļāvu un aizgāju pēc haļavnijiem opiātiem (c) lemurs jeb paskriet mazliet vairāk, nekā par asti
noskrēju savu pirmo divciparu
izklausās jau lepnāk, nekā ir, jo divcipars ir mazākais iespējamais
tieši pie namdurvīm displejā uzgriezās 10:00, un pīpējošais dzīvesbiedrs izskatījās stipri izbrīnīts, ka viņam virsū nesas veselīgs sārtvaidzis ar izstieptā rokā pret viņu pavērstu telefonu un kaut ko tur lielīgi baksta
jōrzs trūlijs, verdzene izaura

neapmaksāta (pagaidām, ceru) reklāma
ja kāds vēl nav redzējis šubr lielisko jauno grupu
( rīgas koncertu afiša šodien un šonedēļ )
es gan laikam savu mantas koncertu kvotu esmu izpildījusi
saw all that before it was cool, kā sak

toties es beidzot pamēģināju skriet ar mūziku austiņās
māras dīķa tumšajā stūrī "jūti tumsā liekas tur kāds staigā"
gar zundu "ar mazā pirkstiņa nagu viņš kanālu raka uz jūru"
sociāli neomulīgākajā posmā "kaklus gludi noskuvuši savilkuši cūku ādas mugurā"
vienīgi padomāt nevar, ja klausās mūziku