atstāju usnei ričuku un braucu mājās ar auto. pa ceļam redzēju drosmīgu velosipēdisti. viņa brauca ar tik atstarotājiem, cik pedāļos, pa kalpaka bulvāra kreisās joslas kreiso malu gar noparkotām mašīnām. pēc tam uz valdemāra ielas iznira tumsā starp joslām pa vidu. ja es būtu pie stūres, baidos, ka uz tā kalpaka bulvāra varētu viņu arī sabraukt.
kad braucām viņai garām, ieraudzīju atstarotāju. standarta plastmasīgo aproci. ap plaukstas locītavu.
uzdevums pamatskolniekam - cik autovadītāju redz satiksmē braucošu velosipēdistu no sāniem, un cik no aizmugures?
manā fošistiskajā diktatūrā visiem būtu jāiziet kurss "satiksme no visu tās dalībnieku viedokļa". arī gājējiem.

diskusijā par fantasy piegādā kamerāds spicausis:

detaļas neatceros, bet atminos lasījis kādu eksperimentu par smadzeņu apzinātu deldēšanu ar kaut kādām ķīmijām, antidepresanti or whatnot, kas blakusefektā neimagināri padarīja cilvēku tupāku, yada yada, bet atmiņā iesēdies punkts, ka pie zemāka intelekta sliekšņa eksperimentatoru sāka kretinēt un besīt sci-fi un tamlīdzīgi māņi un izdomas (kas iepriekš ļoti patika).