kad es prasīju, vai endorfīnus šai sezonā labāk uzņemt ar opiātiem vai ziemskriešanu, pēc 100 komentāriem kolektīvā efforta tapu iekonvertēta riņķa griešanas ticībā (uz 3 dienām) un distanču slēpošanas ticībā (as of tonight).
visa pasaule ciba pasaule ciba sadevās rokās, izsniedza man vedjmah inventāru, bārbalas resnās bikses™ un antuaneti par personīgo treneri.
( tālāk interesanti būs ne visiem )

kārtīgais parttime ofisžurks rasbainieks šodien devās iepazīties ar veģetāro restorānu kamadena. biju lasījusi pusdienu komplekta sludinājumu un pirms iziešanas no kantora brīdināta, ka esot pārlieku smalks iestādījums.
izrādījās tiešām pārlieku smalks. ar visu to, ka veiksmīgi biju uzposusies īstā smalku tantuku kleitē (jo jāiet uz ballīti, kur viesus izklaidēšot astronoms, un sakiet vēl, ka tā nav smalka ballīte) un ēdienu starplaikos ar šausmīgi nopietnu ģīmi lasīju telepurķī cibu un tviterus it kā steidzami pārdotu valsts uzņēmumus vai vismaz futbolistus par piēsnt miļōniem (puns bladīvell intendēts) (starp citu, tāds latvenergo nez būtu dārgāks par tādu torresu?), vienalga sprūda kumosi rīklē, jo visu laiku man virsū skatījās jaunups edgars, apkārt sēdēja ūsaini tēvocīši benetton džemperīšos, un zīdos tērptas dāmas pļāpāja par indiju.
gatavo tur ļoti garšīgi, bet arī visnotaļ diētiski (skatieties superseriālu the trip, tur ir tādas pašas porcijas). verdikts: tiešām smalks restorāns, ne darbaļaužu pusdienām.