jautājumu un atbilžu kladītē beidzot kāds uzdod fundamentālus jautājumus. (džim, tu?) tad nu beidzot jūs varat uzzināt tieši to, ko vienmēr esat gribējuši par mani zināt - vai es esmu iekārojusi geju un vai es esmu iekārojusi šmilkiju.

tad šodien tas kinskis tai kinorīgā.
atskaitot to, ka rets draņķis, ir arī vēl daži citi iemesli to skatīties - ir dažas krāšņas ainas, tostarp tādas, kur garais, blondais un neglītais kinskis trenē amazoņu armiju, kādas 400 melnas sievietes krāsainos svārciņos un plikiem pupiem. kinskis un 800 melni pupi - noteikti patiks tiem, kuriem ikdienā pietrūkst melnu pupu. ir arī "mūķeņu koris" tādos pašos kostīmos, tikai mazgadīgā sastāvā, ar ļoti šķelmīgu solisti. interesanti, kā hercogam bij šito filmēt tālajā 87.ajā?
vēl ir tāda versija, ka tad, kad hercoga un kinska ceļi šķīrās, kinskis pārtapa par čaku norisu.
tulkošanas ziņā, starp citu, ne pārāk foršs gabals. jo visi teksti/dialogi ir "es te tagad nolasīšu no lapiņas, kas man te priekšā uzrakstīts", un pie tādiem ir vairāk jāpiestrādā gatavošanās procesā.

kamēr sēdēju arsenāla kantorī un gatavoju retā draņķa tekstus, mani apmeklēja divi eņģeļi - tās bija san un kašadura, kas atnesa man brīnumzāles, kuras ļāva nepiešķaudīt tulkinga būrīti. tagad brīnumzāles noder draudziņam, kurš ir pārņēmis grādu stafeti, turklāt ļoti apzinīgi cenšas pārsist visus rekordus. man paliek krūze pēc krūzes "ķērpju delikateses" un aprūpētāja loma. tomkagajs taču klasificējas kā "spēcinoša vistas zupīte"? un visi šitie ņūeidž bulšita sludinātāji var iet uz wc sīkiem solīšiem ar visiem saviem "visi slimnieki ir vampīri, jo kādam viņus ir jākopj" (c) čaika. mani pacilā tas, ar kādu mīlestību mani slimojošu kopj draudziņš, un arī tas, ar kādu mīlestību es slimojošu kopju viņu.