kalnciema tirdziņš bija tīri laba ballīte, lai arī nogurdinoša, un es jau no rītiņa izlaku rītiņa restūzī visu kafiju (runas figūra, reāli tikai pusi, toties visu pienu).
darba terapija ir labi un pareizi. tāda, lai dienas beigās gribētos vispār tikai beidzot apsēsties (!), lēni kunkstot izēst šķīvi vincenta bezē ar ogu mērci (!!), jo nekas cits dzīvē nav bijis tik pelnīts (!!!) un nedomāt nevienu domu un negribēt teikt vairs nevienu vārdu. kaut kādus sapisienus tajā iemānīt pat gribēdams nevarētu.
bet pēc tā visa es noskurinājos un aizbraucu uz ballīti upmalā, kurā labākais layeris bija jaukiņais gaujarts ar spuldzītēm lampiņām un psy telti + pa virsu mazas melnas bērneļu kontūras ar piščikiem, te otru šauj, te sevi.
ļuboffj.

tā kā 3 no 4 nezināmas izcelsmes augiem codename potētās pērkones bija sarunājuši pa fikso nosprāgt beikti (drošvien uz gonkām kurš pirmais), aiz mana virtuves loga tagad aug kāposti. nevis puķu kāposti, bet kāposti puķes, vot. guļamistabai tika salvija. un man pašai - alpu vijolīte, jo kalnciema tirdziņā puķu tirgonis codename "kundzīt, reku pavāra sapnis!*" bija man tieši blakus, un tadžins viņam arī garšoja.

* timiāns