varat mani nošaut par rudens un iznīcības vēstnesību, bet apokralipse ir klāt, i tell ya. es šonakt pārsalu kā varde. gultā, zem segas, pidžamā.
ja nu vienīgi pati to nemanot esmu iestājusies undeadu armijas rindās.

te vienas diskusijas sakarā meklēju savu nīgro rūkšanu par mantības daudzumu un uzglabāšanas stratēģijām, bet žurnālu turētāji attiecīgos pukstus padzēsuši, scukos. (šī ir jūsu iespēja nokaunēties, ar pirkstu nerādīšu)
a rūcu es lūk, ko:

"man savukārt riebjas cilvēki, kas augstu stutē karogu "travelling light", "man nekā nav", "es visu metu ārā", "mani pie zemes nenospiež mantība", un tikmēr visu glabā, piemēram, pie vecākiem. liekuļi.
jo tiešām pārsteidzoši daudz ir tādu, kas baigi lepojas ar to, ka močī apkārt pa īres dzīvokļiem/istabām, neuzkavējoties vienā vietā ilgāk par x mēnešiem, var sakravāt mantas stundas laikā vienā čemodāniņā, bet tajā pašā laikā visu pārējo ir nobāzējuši pie vecākiem (vai tamlīdzīgi), kuriem savukārt pārmet mietpilsoniskumu un vergošanu lietām."

vēl pēc jaunāko laiku novērojumiem varu piemetināt, ka augstu cienu cilvēkus, kas nepaslinkos visu nokārtot tā, lai kaķus uc zvērus varētu paņemt līdzi, arī dodoties dzīvē uz citām valstīm.

šodien, tārkie trauki, svinēsim vārda dienu kalendārā ierakstītos salvijas svētkus.
rokas nost, šito es savai meitai vārdā likšu.