te vienas diskusijas sakarā meklēju savu nīgro rūkšanu par mantības daudzumu un uzglabāšanas stratēģijām, bet žurnālu turētāji attiecīgos pukstus padzēsuši, scukos. (šī ir jūsu iespēja nokaunēties, ar pirkstu nerādīšu)
a rūcu es lūk, ko:

"man savukārt riebjas cilvēki, kas augstu stutē karogu "travelling light", "man nekā nav", "es visu metu ārā", "mani pie zemes nenospiež mantība", un tikmēr visu glabā, piemēram, pie vecākiem. liekuļi.
jo tiešām pārsteidzoši daudz ir tādu, kas baigi lepojas ar to, ka močī apkārt pa īres dzīvokļiem/istabām, neuzkavējoties vienā vietā ilgāk par x mēnešiem, var sakravāt mantas stundas laikā vienā čemodāniņā, bet tajā pašā laikā visu pārējo ir nobāzējuši pie vecākiem (vai tamlīdzīgi), kuriem savukārt pārmet mietpilsoniskumu un vergošanu lietām."

vēl pēc jaunāko laiku novērojumiem varu piemetināt, ka augstu cienu cilvēkus, kas nepaslinkos visu nokārtot tā, lai kaķus uc zvērus varētu paņemt līdzi, arī dodoties dzīvē uz citām valstīm.