šorīt pār tiltu braucot saulīte lūrēja caur mākoņu šķirbiņām tikpat viltīgi kā tai dienā skotijas jūrmalā, un tikpat žilbinoši no nekā. es zinu, tas par godu prtg.

multene par spārniem, kājām un astēm - manas skolas dzīves pirmajās klasītēs šito pa teļļuku rīta programmā rādīja ne vairāk ne mazāk kā katru rītu. vot i ļubim.

bestestākais, kas šodien ar mani noticis ir

arī šodien es nesabildēju logu mazgātāju, toties dabūju maķenīt pabraukāties ar ričuku labā kompānijā un saulītē - jūs vispār varat iedomāties, ko tas nozīmē, ja esi visu ziemu pa sniegiem un lediem un tumsību maucis vienatnē?
tā sapriecājos, tā sapriecājos, ka krišnaītu dāmai, kas lūdz ziedojumus zupas virtuvei, teicu kāda runa un iebēru latiņu. tagad kādam jāapēd viņas iedotie saldumi un jāpaņem no manis grāmata par šrī praphupādu, jo man tāda jau ir kādus padsmit gadus, kopš swāmidžī pusdienu laikiem.

lai slavēta tā diena, kad kaut kur cibā man acīs iekrita pārdomas par to, ka derētu tā kā pasūtīt paralēlo visa electron karti, jo zajebalo mūždien maksāt kartes komisiju pie lidbiļetēm. pašai jau man tas prātā ienācis nebūtu, bet vispār pārliecinoši - kartes izsniegšana un gada uzturēšana: piečuks; par šodien nopirktajām 6 lidbiļetēm nemaksātā komisija: priceless.

saturās, festivaļčegi un koncertiņi!