zajebis, dakterīša veselu nedēļu man ārstēja alerģiju, kuras nav. mandarīnus, lai, nedrīkstēju ēst. rītā un vakarā zieķējos ar šķidru krīta smēri, par kuru mazie gōti būtu gatavi kādu nogalināt, gočpendel.

nu neko, tagad mani draugi spēlē novusu, skatās mūviju par limuzīnu ziemassvētku nakts krāsā (ha!) un klausās, kā es ik pa laikam apmierināti ierukšķos par to-do listē izstrīpotu aitemu vai kādu rezervētu naktsmāju. es krāmēju somu un svītroju aitemus, piedzerot tiem brutu. viss kā par asti.

šodien es biju vistuvāk resna pajero (ja pajero arī nav resnākais mitsubišķi džips, tad šis vienalga iet zem vārda pajero, jo meksikā to andelē ar citu vārdu, lai nebūtu par dročītāju jāsauc, īsti po ģelu) ciešam pieskārienam man un manam ričukam no sāniem pilnā apjomā. tā viš i, rokas kājas sāk trīcēt tikai krietni pēc tam, kad izpildīta vienīgā iespējamā virāža, lai no sadursmes izvairītos. procesā ir tikai process.
un pēc tam bankā man paprasīja parakstīties vēlreiz, uz kvīts aizmugures. lai ir līdzīgāks paraksts tam kurš pasē. karākuļi, ja.

hahahh, es taču atcerējos, ka uz buenosairesu braucu cita starpā arī pateikt džordžam nē, nekad vairs :)