nezinu, cikreiz esmu jums te stāstījusi stāstu par manu saldāko gārdenera atriebību, bet nu sakarā ar
martcores pasaku par rasbainieku pastāstīšu ka vēlreizīt.
дело было вечером, делать было нечего nē bet bija zabadakā pasākums kārtējais, un es sēdēju ārā uz bluķīša un noskatījos visā bardakā no droša atstatuma. manā dārznieka sirsniņā jau ilgi bija krājies rūgtumiņš par to, ka 90% pasākumu kāds iekāpj puķdobē pačurāt un izbradā miķelīšus vai narcises, vai arī pievemj puķdobi. vai abus.
tad nu šajā vakarā no sava drošā novērošanas punkta ieraudzīju kārtējo čurekli, kurš steberēja pie puķdobes, pogāja vaļā ķūli un kārtojās tik ar abām pakaļķepām dobē iekšā. (es nekad neesmu sapratusi, kāpēc džekiem ir jāiekāpj puķdobē, lai pačurātu. or for that matter, vai tiešām homo sapiens nav attīstījies jau tik tālu, ka tēviņi varētu iztikt bez objektu apčurāšanas un piemēram neiet pie vienīgā koka klajā laukā. retoriskais, protams.)
nu tātad es ka ieskrējos, ka atvēzējos, ka palēcos un ka iebļāvos KIYAAAAA un ka iezvēlu ar kāju pa pakaļu, nu redziet vēl šobaltdien atceros atriebes saldo garšu.
bet nu jā, es zināju, ka pasakā būs elements 'iekrāva pa purnu'.
