baltāsnakts top pieciniekā noteikti ir tas, kā bēbijs sāka rāpot pirmoreiz mūžā manu acu priekšā. pārējais tops pēcmiegā. čierī bai, sveicini veci!

khem, jūs jau esat pamodušies? kur manas kotletes, kur mana kokakola?

lai dzīvē viss būtu līdzsvarā, šim ir jābūt nožēlojamam vakaram. es tikai nezinu, ar cik nullēm būtu rakstāms skaitlis nožēlojamības skalā, lai tas atbilstu tādam vakaram, kad pirmoreiz sezonā jāvelk ārā no skapja dziļumiem sildītājs un jāēd veikalā pirktas saldētas kotletes. turklāt vēl jau stāv priekšā pamatīgs izskaidrošanās darbs ar kuņģi, lai viņš atbalstītu manu ieceri tās kotletes viņā paturēt un pārstrādāt.

manas baltāsnakts pirmā puse izskatījās šādi:

( bild )

otrā puse ievilkās līdz 9 rītā (spriežot pēc pārsteidzoši sakarīga ieraksta cibā) un nodrošināja zvērīgas paģiras. no ārtpārta neko neredzēju, toties pārtīpārtu noķēru aiz astes un nelaidu vaļā. arī tradīcijas ievērojām - pagājušajā baltajā naktī ričukam mīksto dabūju es, šogad madame silence.

nujā, un pie rīta kafijas dabūju arī redzēt kā bērns iemācās rāpot. jocīgi.

achtung, achtung! need halp!

kastāsipadesām, kad lapsim barošanas adapteris saka klusu pīk pīk pīk un elektrību nepiegādā nu ne sitams? vienīgais, ko uz ātru roku var sagūglēt, ir tieši tāds pats jautājums bez atbildes.

un kā es tagad pa 2 stundām atlikušā powera izrediģēšu promsūtāmo grāmatas tulkojuma daļu, a?

goodbye, world.

nu a vismaz dežūrējošie kaimiņi ar elektrības testeri man ir?