divi veidi, kā piektdienas rītā pamodināt rasbainieku.

1. zvans pie durvīm 9:45, atver izpūris un samiegojies ras, kā jau pa taisno no migas, labi ka jaciņu mugurā uzraut paspējis. aiz durvīm tēvocis kombinezonā ar uzrakstu 'jūrmala' (!) runā pa telefonu. pēc 5 min viņš atkal zvana pie durvīm un saka 'jums būs jauns skaitītājs'. uz jautājumiem kad, kāpēc un kādā pālī es esmu kādam prasījusi pēc jauna skaitītāja, atbilde ir viena 'nu bet jums būs jauns skaitītājs'. skaidrs, pie šādas nākotnes perspektīvas man laikam jau pie pirmā paziņojuma bija jāsāk līksms dancis ap ugunskuru viesistabas vidū, palmu lapu bruncītim plīvojot.
pēc 10 minūtēm man ir jauns elektrības skaitītājs un cedele ar daudziem burtiņiem un cipariņiem un tābeli tam visam pa vidu, un nekas no tā nav rakstīts cilvēku valodā. cedeli neparakstīju, tēvocītis aizlaidās.

2. telefona zvans no aizdurves 10:45, atver joprojām izpūris un vēl mazdrusciņ samiegojies ras. aiz durvīm glīts puika (meitenes, xnetā strādā nudien simpātisks kurjers!), pieklājīgs un pret kaķiem ļoti draudzīgs.
pēc 5 minūtēm man ir jauns čaiņiks un cedele ar burtiņiem un cipariņiem, kur visu var saprast. parakstīju par daudz cedeles, un nepareizās vietās, bet toties man vienmēr ir paticis parakstīties ar svešiem vārdiem.

lietus aizsit logus ar dubļiem, un es tik sēžu un skatos uz tiem grēku plūdiem un domāju par vīkendu žļurkstošā teltī, glōrīglōrīālelūja.

pervijnah saka: reņģinieki tomēr drusku tie uzvarroži.