kamēr zaķu - sagaidītāju komiteja labo saplēsto suvenīru ragatku (bīstieties, ar tām ragatkām nosist arī var), es varu atskaitīties, ka pēdējās pāris dienas man cukurs birst jau pa ausīm laukā, par randiņu buenosairesā es vēl padomāšu, un prāgā tramvajā brauca trīs tatāru vaibstu jaunekļi un klausījās coju.

rita nemaz nav paaugusies lielāka, toties es gan, kā īstam alus nedzērājam piedien, esmu uzaudzējusi kārtīgu alusvēderu.

vot, martcore te novēro mūsu gaišo nākotni, un es arī, es arī! mani vakar ļotenē nosēdināja blakus mazam krievu puišelim, kurš pusi laika taurēja, ka grib precēt priekšā sēdošo meiteni, un otru pusi laika centās viņu savaldzināt ar dziesmu. tajā bija vārdi čip en deil un vēl arī daudz izdomātu vārdu.

tas tomēr ir baigais mīnuss buržuju aviolīnijām, kuras neoperē free seating policy. proletariāta pārvadātājiem viss ir vienkārši - vispirms sakāpj proletariāts ar bērniem, un tad visi pārējie var iekārtoties drošā attālumā.

ā un ja kādam gribas ar mani pasocializēties, turpmākās pāris nedēļas var rēķināties tikai ar pusdienlaikiem, vai nu vēl rīt ar seminārru. vakaros un vīkendos man ir Pienākumi.

džeki-var-aizgriezties-vōrnings.

kad šmotkas pērk internetbodē, tad glauni atsevišķi nodalās naudas izdošanas saldās garšas patīkamais moments un pārsteigums, kad pēc kāda laika tev, pusņurcītam un kā pagadās nesmuki saģērbtam un nolemtam neglītai dienai kantorī, kabinetā piegādā kasti ar jaunām šmotkām, par kurām tu sen jau esi aizmirsis.

manu dienu izglāba minikleita. un tad vēlreiz izglāba tuvējais veikals, kur var dabūt garās apenes līdz celītim tieši tādā krāsā, kādā man vēl nebija. jo minikleita taču ir īsa, ibitīt.

drošvienka jūs gribat zināt, kāds es esmu sakeris. vot atbraucu mājās, uzvilku krekliņu uz kreiso pusi un iebāzu ledusskapī pāris krušovices. šajā vietā jāsāk smieties.

karoč tā, es sev dodu 3 (trīs) dienas laika morāli pārstrādāt kūrorta romānu zaptē un ielikt plauktiņā ar šilti 'nav īsti zināms vai nosapņots vai kā, bet dzīvē tā nenotiek'.