kad es izmirkusi pārnācu mājās ar pilnīgi tukšu riepu, petra bija tikko izkurinājusi pirti. pēc pirts viņa bija pa kluso uzklājusi vakariņu galdu tv istabā, kur visi pa vakariem salasās uz kādu filmu pie lielā teļļuka. pēdējā laikā kriss ir īpaši iecienījis žē kategorijas šausmenes un, kamēr džordža nav mājās, blokbasteru izlasi. es no tās telpas parasti turos pa gabalu, lai nesagrēkotu. šodien pārtika darīja savu kārdināšanas darbiņu, un mēs visi draudzīgi jau kuro reizi katrs noskatījāmies kā brūss glābj pasauli.

bet man ir mierīga sirdsapziņa, jo vakar kļūdījos aprēķinos "atlikušās dienas vs atlikušās lappuses". šodienu kaut kā aizmirsu pieskaitīt. tāpat es šeit to grāmatu nepabeigšu, un mājās pārbraucot jums kādu laiku būs man jāliek svētu mieru (ja nu vienīgi kāds grib atbraukt man pretī uz lidostu, tas būtu pieļaujams izņēmums). tā ka dzersim ta dzersim ko nu tur būšu atvedusi, bet tikai tai lielajā ballītē, kuru es jau tagad gribu sarīkot par godu grāmatas pabeigšanai, vot.

un tagad es uz jūsu veselību iedzeršu vienu istabas temperatūras gaišo alu.

celuju.

kad es klausos smitu albumu the queen is dead, vienmēr plejlistē aiz katras dziesmas, atskaitot vienīgi otro, ielieku frankly mister shankly.

labrīt. smieklīgākais šodien cibā ir par duļķu ornellu vi-sā-dī-gi.

upd: http://klab.lv/users/lode/255995.html arī labs.

man patīk, kad mani portreti ir briesmīgi pāreksponēti.

cik viegli un efektīgi ir būt atklātam cibā, kad atrodies ārpus cibas pamatareāla. rīgā neviens nevar rakstīt kā wonderland, piemēram. es te tagad arī sajutu to brīvību, ka tavus objects of affection neviens nepazīst, un miests-zem-vienas-segas ir vismaz temporāri terminēts.