vakar zagsā teica, ka vēl nekad nav redzējuši visu laulībai nepieciešamo cilvēku skaitu (un tas ir 4, starp citu) ierodamies uz pasākumu ar velosipēdiem. šodien pastaigāju pa pilsētu ar kājām, galīgi nepatika.

pasaulē milzīgākais paldies silentwings par sen atpakaļ un pavisam citā sakarā ieteikto velomeistaru! vakarvakarā ātrumi sāka niķoties pēc nelielas ieraušanas dziļās smiltīs. vilku laukā no arhīviem velomeistara numuru un adresi (atrašanās vieta vienkārši lieliska - darbnīcas sētas vārtu taciņa iznāk tieši pretī mūsmājai). zvanīt gan nezvanīju, vienkārši ierados jaukā saulainā sestdienas rītā un jautāju "kurš no jums te ir vārdā tāds un šitāds? man draudzene rekomendēja." izsūtīja mani laukā sētā, kur šis blandoties. atradu, kurš tas ir, paspiedu roku, nosaucu savu vārdu un teicu, ka nāku pēc draudzenes ieteikuma, dzīvoju tepat kaimiņos un gribu, lai viņš ņem manu kumeliņu pastāvīgā aprūpē. pēc desmit minūtēm ātrumi bij saregulēti, ķēde ieeļļota un es samulsusi, jo meistars paziņoja, ka maksāt nevajagot ne kapeikas. atvadījos ar solījumu, ka gan jau drīz būšu klāt ar kādu nopietnāku vainu.

šodiennakt man aprit nedēļa uz diviem riteņiem. jāsvin. (ja kas, štābiņā šodien kārtējā izstādes atklāšana, piekāpiet.)