u19 futboliņčempja pusfināla papildlaiku un potenciālās pendeles tā arī neredzēju, jo naksnīgās ielas aizvilka pavisam citā virzienā. pārliecinājos, ka dažādu cilvēku pasaules dažkārt liek izmisumā saķert galvu, sist to pret sienu un piesaukt dažādas planētas kā nepārvarama atstatuma simbolus. glīti klusēdama sēdēju glītās mēbelēs un daudz domāju par kniebšanos, jo nebija spēka un vēlēšanās piedalīties tukšajā muldēšanā. šo to dzīvē esmu šovakar iemācījusies.

nezinu kā jūs, bet es šito meiteni vairs nepazīstu.

lai rītos iztaisītos no mājām, man gandrīz visi vajadzīgie priekšmeti jāatkaro no rūda zobu tvēriena. brilles, matu āķis, telefons, vējjaka, gumijnieki, soma. jānoāķē rūdis no piedurknes, jāizpurina no palaga. jāsabučo un jāatstāj līdz vakaram.

šodien pagalma priekšnieks ar kļičku melnbaltais bij atkal sadomājis ievākties pie mums uz dzīvi.

pārrodoties mājās ar paikas pilnu tarbu, es to vienmēr nolieku zemē pie durvīm un tikai tad slēdzu tās vaļā, jo zinu, ka otra roka būs vajadzīga tam, lai paceltu opā rūdi, kurš durvju atvēršanas brīdī jau bāž purniņu ārpasaulē. tā arī šodien, kā īstena vientuļā māte - ar bēbiju uz rokām un neveikli pagrābtu iepirkumu tarbu - grozījos pie durvīm un nevarēju ierubīties, kādēļ rūdis tā jancīgi šņāc. izrādās, kamēr es krāmējos, tēlojot vientuļo māti, dzīvoklī bij iesprucis melnbaltais un devies pa taisno pie rūda paikas.

nebiju pieklājīga, iztriecu šo laukā bez ceremonijām un pierunāšanas. aizgāja, atpakaļ neskatīdamies.