ko nu daudz par pagātni (bet sirsnīgi nosvinējām vakar, paldies). tagad jāiet uzēst depo jubilejas torte kliņģeris.

šajā sakarā pār mani ir nākusi tāda kā apskaidrība. jau kādu laiku klusībā gruzdēja manī tāda doma, ka varbūt jāatmet visam ar roku un jānāk atpakaļ uz rīgu dzīvot. sēdēšu mājās un strādāšu, ne man dobītes būs jāravē, ne ciemiņi katru otro dienu jāuzņem, ne jācīnās ar urlām pasākumos. tagad šī doma ir apdzisusi. jo arī rīgā viss tas pats. tu cilvēks piecelies no rīta, nekādi kinoseansi tev šodien nav jātulko, tātad vari nodoties tiešajiem darba pienākumiem, okupēt mammas ofisu un tulkot, tulkot, tulkot, saraut jau tā iekavēto. bet tad, kad esi apēdis brokastu bulciņas, izlasījis vēstules un frendlisti, atteicis piedāvājumam iet uz operu, tevi ņem un uzaicina uz depo jubilejas torti kliņģeri. un raksturs man, jāatzīst, nav no tiem stiprākajiem.

vēži tie paši, tik ķeselīte cita. beigsies berimors (bet beigsies viš ar pidžamšovu, ar jōrz trūlī piedalīšanos) un braukšu mājās pie saviem vecajiem vēžiem vecajā ķeselītē.