ak šausmas. atceroties vakarnakti depo, es te sarkstu, te bālēju, te vispār šausmās aizmiedzu acis un saķeru galvu, ik pa brīdim vēl arī velnišķīgi ieķiķinoties. un joprojām neesmu īsti pārliecināta, ka tā jaunkundze, kas tur leca dančus līdz septiņiem rītā, patiešām biju es. čota na meņa ņe pohože.

praktisks kīpintačs: "aiziešu mājās, piefrendēšu tevi cibā". nav jātērē laiks, telefona numuriem mainoties :)

un epizodiski brēcieni: "justcantgetenough!!"