И все, что есть у нас - это радость и страх,
Страх, что мы хуже, чем можем,
И радость того, что все в надежных руках.

pēdējais bastions ir kritis. skypename ras.bainieks, paldies par uzmanību.

bet tagad par skaisto - sapnī braucu ceļojumā uz ungāriju ar vilcienu, kopā ar bestfrendu mārtiņu. un no rīta atkal vāļājos pa gultu kādu stundu, jo pēc tādiem sapņiem negribas celties vispār, tikai gulēt un skatīties vēl.

mani raksturojošie sīkumi zūd viens pēc otra. es gludinu aizkarus. un tas ir pilnīgā pretrunā ar manu uzskatu, ka gludināšana vispār ir vienvienīga laika šķiešana (labi, retos gadījumos ar burzīgām "izejamajām" drānām kādam ārkārtīgi īpašam notikumam, un tad parasti tā gludināšana notiek pie mammas rīgā, un viņa arī ir tā, kas to dara. un vēl sietspiedes apdruku gludināšana, bet tā ir pavisam cita opera). bet nu ko lai citu iesāk, ja tie sasodītie linu aizkari no veļmašīnas nāk ārā tā pārburzīti, ka pat mana nocietinātā sirds to neiztur? nez, kas būs nākamais?

cik var noprast, no seriāliem jāskatās esot lost (vadošie cibas ideologi nē bet pelēkie kardināli tā runā). a es skatos battlestar galactica otro sezonu beidzot. jau pie grāmatas nodošanas biju sev nosolījusies - sērija dienā. un tagad tas brīdis ir pienācis :)

valdzināšana un kā vēl ir savienojama ar ironiju. (maita, maita, disablējis komentus)