mani raksturojošie sīkumi zūd viens pēc otra. es gludinu aizkarus. un tas ir pilnīgā pretrunā ar manu uzskatu, ka gludināšana vispār ir vienvienīga laika šķiešana (labi, retos gadījumos ar burzīgām "izejamajām" drānām kādam ārkārtīgi īpašam notikumam, un tad parasti tā gludināšana notiek pie mammas rīgā, un viņa arī ir tā, kas to dara. un vēl sietspiedes apdruku gludināšana, bet tā ir pavisam cita opera). bet nu ko lai citu iesāk, ja tie sasodītie linu aizkari no veļmašīnas nāk ārā tā pārburzīti, ka pat mana nocietinātā sirds to neiztur? nez, kas būs nākamais?