jau trešā tulkojamā "psiholoģiskā trillera" lappuse featurē neiztrūkstošo aksesuāru amerikāņu grāmatās - doughnut. manam rūcošajam vēderam pašā laikā. bet nezin kāpēc arī amerikāņu virtulis man atmiņā atsauc tādas miglainas ainas no visai agras bērnības, kad dzirnavielā, apmēram kur tagad lido, bija virtuļu punkts, laikam jau saucās kafejnīca vai bufete vai kulinārija, tip bez nosaukuma, kam tad vispār tajos laikos bija individuāls nosaukums. (labi, rostokai bija. un turaidai. un zivju restorānam selga iepretī mājām, bet par to atsevišķs stāsts) nu re, tur nu veidojās mans priekšstats par virtuļiem. labs sanāca. un arī par rindām, jo tādas kā tur es neesmu redzējusi vairs nekad un nekur, pat rindas pie šņabja bodes kādā 85.gadā un rindas uz lietuvas-polijas robežas kādā 95.gadā i tuvu nestāv.