ah, tārkie trauki, robotu rūpnīca šodien izsvilināja smadzenes līdz klasiskajam momentam, kad žurnāla redakcija lauza rokas pret ekrānu (ah, lielā 27" displeja man mājās pietrūks) un izdod dīvainas skaņas. starp citu, tā roku lauzīšana man ilgi bija mīkla, lasīju pasakās un brīnījos, kā tad tas izskatās. tagad zinu. svilinājiens tāds, ka pieslieniet mani stūrī (c) božena, un nav skaidrs, kā es pati sevi rūpnīcā neaizmirsu (rīgā šitais saucas "a durvis aizslēdzu? a signalizāciju uzliku?")
nu tātad es tam visam uzspļāvu (kas robotu rūpnīcā ir pilnīgi neiedomājami) un pēc korporācijas sociālās komitejas uzaicinājuma piļīju uz lielisko roundhouse (apaļa struktūra, kurā pēc leģendas savulaik tikuši apgriezti vilcieni, bet tagad ir koncertzāle), kur uzstājās kāds slavens, sirms un harizmātisks kungs. andrea bočelli. viņš mani ļoti iepriecināja ar skaistu hitparādi no operām un popmūzikas, un to visu uzfilmētu kaut kur aiķūnēs var arī apskatīties līdz oktobra beigām par brīvu laikam. esmu mazliet attīrīts un viss tāds time to say goodbye dungājošs.
ar to arī mani kuļtpohodi beidzas, paldies par uzmanību.