|
Jun. 11th, 2011|11:01 am |
Es domāju, ka mums primāri pietrūkst cieņas. Sēžot uz riteņiem (2 vai 4) nav nekādas iespējas pieprasīt, lai mani cienītu. Vienkārši ir jābūt maksimāli saudzējošiem pret citiem.
Es pats varu būt dziļā depresijā par sevi, bet ja es esmu pie mašīnas stūres, tad velosipēdists ir jāciena vienmēr. Ja ceļš ir šaurs un priekšējais riteņbraucējs traucē un nevari apdzīt, tad piebremzē un velcies, kamēr rodas izdevība, nevis spied viņu nost no ceļa.
Tas vienkārši piederas pie lietas. Reāli šo principu daudz labāk ievēro blondīnes ar tikko iegūtām tiesībām nevis veči ar 20-30 gadu stāžu. Pat laukos, kur cilvēku maz, lielākā daļa brauc tā, it kā riteņbraucēji būtu tukša vieta. Tāpēc statistiski laukos ir visvairāk bojāgājušo riteņbraucēju. Tur gan ir vēl cita problēma riteņbraucējiem ar atstarotāju lietošanu, bet tā ir pilnībā risināma ar izglītošanu un sodiem. Piemēram, akcijas, lai gājēji laukos staigātu ar atstarotājiem, ir bijušas ļoti sekmīgas, tagad pat visiem bomžiem ir atstarotāji. Tāpēc tas, ka pilsētās gājēji nespēj sadalīt ceļu ar riteņbraucējiem, ir vienkārši savstarpēja necieņa. Vajag izvērst aktvīvu izskaidrošanas kampaņu, dažiem uzlikt sodu un pēc pusgada būs pavisam cita kultūra un attieksme. |
|