|
Sep. 16th, 2010|01:45 pm |
manliekas, ka vairumā gadījumu nostrādā psihosomatika. es vienmēr domāju, ka nevaru nearko aplipināties (nu labi, leprozorijā speciāli neeju tusēt) un neaplipinos arī. slimoju ārkārtīgi reti un visi puņķi un klepi man piemetas no būšanas sliktā garastāvoklī, dusmošanās un pīkšanas. neatceros reizi, kad būtu saslimusi jautrā prātā vai, kad būtu aplipinājusies, piemēram, bučojoties ar apslimušu dzīvesbiedru.
iešana slimam uz darbu pa lielam ir tikai bezatbildība pašam pret sevi. ja kolēģi gribēs saslimt/baidīsies no saslimšanas, gan atradīs veidu kā to izdarīt arī bez Tevis :)
novērojumi liecina, ka mana teorija ir pareiza, galu galā visos tais puņķu laikos, haltūrējot garderobē taču nevar nomazgāt rokas pēc katra krekšķoša skatītāja. respiratoros ar nestrādājam, bet kā jau teicu slimoju šausmīgreti. ir kolēģes, kuras baidās un staigā puņķainas.
galvenais ir būt priecīgam, nebaidīties, nedomāt, ka kaukas var pielipt. vēl var mēģināt kaukā papildus iepriecināt savu mīļo imūnsistēmiņu (medus, ingvers, ķiploki, ziedputekšņi, citrosepts, tējas visādas, bla, bla, bla) un lakt daudz silta šķidruma. |
|