Man bija jābrauc ar auto uz Dāniju. Un atpakaļ. Un ar tikko iesāktu neīsto grupu, pret kuru man bija spēcīga pretreakcija. Es tiešām gribēju to visu shitu aizlidināt miskastē, jo es tur Kopenhāgenā mirdams miru nost.

Bet ārsts pierunāja to nedēļu tomēr izturēt, atbraukt atpakaļ, pamēģināt citu grupu. Un 2 nedēļu laikā pēc grupas nomaiņas uz citu, līdzīgu, es atkal sajutos normāls (izklausās stulbi, lai nu kas, bet ne jau "normāls" ir tas uz ko es parasti tiecos, bet tas bija TĀDS atvieglojums!). Pēc tam nodzēru godīgi visu 5 mēnešu kursu, lai nebūtu nekādu šaubu, kaut efekta vai izmaiņu nekādu pēc tām 2 pirmajām nedēļām vairs nebija vispār.

Par-maz-saules bioķīmija un attiecīgi vieglāk izjaucams endrofīnu reģenerācijas līdzsvars - tas raksturo ziemeļnieku specifiku. Sūdi sākas, kad iekšējās rezerves beidzas, un tad jau ir mazliet par vēlu, jo iestājas apātija, un tā jau ir lejupejošā spirāle. Es vienkārši savlaicīgi noraustījos un aizgāju pie ārsta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tīri tā - es atcerējos par bē vitamīniem, vot.

(Reply to this) (Parent)