Izrādās, es nesirgstu ar autismu.
bordeaux ieteiktais gabals iz Menhetenas dzīves gan bija skaists, bet nepanesams. Viena no tām lietām, kur it kā viss ir, tu atzīsti, zajebis doma, bet paskatīties nevari. To varētu palaist fõnā kaut kādai hipsteriskai ballītei.
Gabals ar jauno Karginu ļoti pārliecinoši ierindojas kategorijā унылое говно, salīdzinājumā ar to gabals no Menhetenas ir aplam aizraujošs. Vispār es vienreiz gribētu plašāk aplūkot to aplam izplatīto tendenci padomju kīnõ: kamdēļ galvenie varoņi tik bieži ir beidzamie lūzeri? Vārdsakot, jaunais Kargins ir lūzeris, kas ļoti grib būt sliktais puika, bet kam nesanāk. Un viņa māmuļa Ludmila Gurčenko arī ir lūzere, tāda ne līdz galam has been, kas pārdzīvo gan to, ka vairs nekā nav, gan to, ka īsti arī nemaz nebija. Filmu nevarēju paskatīties ilgāk par kādām piecpadsmit minūtēm, sagaidīju, kad jaunais Kargins saka "mņe nužni ģeņgi" un slēdzu prom.
Tā nu paliku pie Horizon, kas deliveroja, kā vienmēr. Šoreiz trāpīju uz viena astoņdesmito gadu raidījuma par vairošanos dzīvnieku vidū. Jauki nodēvēts "Making sex pay", tas gandrīz visu laiku stāstīja par dzīvnieku kopošanās paradumiem un stratēģijām un bija neaprakstāmi lielisks līdz pat pašām beigām, kad viņi sadomāja vilkt paralēles ar cilvēkiem. Jā, hallo! Mēs tak sen viņas jau paši bijām savilkuši un priekā spiedzām īīīīī, cik lieliski, mēs uzvedamies uz mata tāpat. Mēs neesam tik stulbi, mums pielec arī tad, ja visu neiebaksta ar pirkstu acī.
Vispār tie Kargina vārie mēģinājumi tēlot iekšējo pretrunu plosītu jaunieti uzdzinuši vēlmi paskatīties, kā to dara tie, kas netaisa унылое говно. Tātad vakara noslēgumā seko Rebel without a Cause.
Cheers!