raivis_purins

Cik daudzi Jūs vēl šo lasāt?

The letter ‘Meer dan kwaliteit’ (‘More than Quality’) by the State Secretary for Culture, Halbe Zijlstra (VVD, People's Party for Freedom and Democracy) arrived in the electronic mailboxes of Dutch art and cultural institutes on Friday, 10 June 2011. It stated that €200 million would be brutally slashed from the arts and culture budget, starting as early as 1 January 2013. Apparently, Zijlstra, who admits that he lacks any understanding of art and culture, has blatantly ignored all the recommendations made to him on this subject, including those from the Arts Council (the government’s official advisory body). Subsidies for a limited number of ‘world-class institutes’ such as the Nederlandse Opera, which already receive a substantial portion of the existing budget, will be maintained. As far as Zijlstra is concerned, most of the other institutes can disappear – they will no longer be able to rely on structural support from the government. This not only applies to all the production houses for theatres, half of the orchestras, the Muziekcentrum Nederland (formed in a recent merger), the Foundation Art and Public Domain (SKOR), renowned exhibition spaces and research facilities for visual art such as De Appel, but also to the entirely new media sector with its internationally acclaimed institutes such as V2_, the Netherlands Media Art Institute (NIMk), Mediamatic, WORM, the Waag Society and STEIM, as well as to the Rijksakademie, de Ateliers and the Jan van Eyck Academy. Support for critical-analytical journals such as Open and Metropolis M, and for the literary magazines, including De Gids, will be discontinued. Furthermore, the budget that will be allocated to project subsidies, i.e., for individual artists, one-off projects and festivals, will be more than halved. Only ‘international world-class talent’ and art that has already proven itself will remain.

This is not merely the austerity plan that was anticipated from a centre-right minority cabinet that is at the beck and call of the populist PVV (Party for Freedom): it is a direct attack on art, an attack on anything that does not fit into a market economy, on anything that refuses to, or cannot be, adapted to a populist-tinted, neo-liberal mindset. It marks the end of a cultural sector that was birthed with a great deal of effort and difficulty. His letter does include a few obligatory sentences that could fool a hasty reader into thinking that there actually is a coherent vision behind this policy, but each substantive phrase is contradicted by the proposed regulations. The letter brims with resentment towards innovative and investigative art, towards groundbreaking art, art that cannot survive if it is only supported by the market. The letter expresses contempt for artists’ works, contempt for the wealth of experiences that art can provide, and contempt for people who enjoy it. The contributions that art makes to society and innovation have been completely ignored. The idea that sustaining art and culture is in the public interest is negated; in fact, the notion of the public interest is ignored altogether. The right for works to exist is reserved only for those works that ‘the market’ – whatever that might be – or wealthy patrons will support. Zijlstra’s letter is nothing more than a dictatorial ruling. We are being spurred to our downfall by populist neo-liberalist policies.

There are absolutely no policy reasons for the €200 million of cutbacks. This deal was struck with the PVV in exchange for its support in parliament of the minority cabinet. The intention is to inflict irreparable damage on an entire profession. Zijlstra is striving to decimate and eliminate this professional group’s creative, innovative and critical potential. Not a single member of his own party (VVD), or anyone from its coalition partner, the CDA (Christian Democratic Party) has opposed him. As far as they are concerned, traditional art is merely the superfluous ornamentation of a society. Contemporary art is labelled as alienating, and even, although no one actually says it out loud, as ‘degenerate art’.

Prioritising world-class talent implies that the State Secretary makes a distinction between ‘art that has already proven itself’ and all other art. This is illogical and downright ignorant. Art is in a state of constant change, it reflects on a society and the time in which we live, it is frequently at odds with accepted norms and values, and reveals new and unexpected perspectives. Zijlstra is of the opinion that there is only room for art from the distant past, for cultural heritage such as centuries-old ballet, opera, classical music and visual art. But classical art only has meaning in the context of new art, they enhance each other and validate each other’s existence.

This means that from 1 January 2013 no money and thus no time will be made available to create unique or ambitious artworks, for fundamental research, for developing complex technological works, for art that critically examines our complicated world, for artworks that enrich society and people in sometimes unparalleled ways. What remains is ‘music for the millions’; all the rest will be amateur art. Artists who are driven by their craft will have to create their art in their spare time. Cultural vitality will disappear, as will the economic vitality that is driven by art. We can forget about innovation and international allure entirely.

Of course, the situation as it stands at the moment can and should be criticised. For a long time many of those who are active in the sector have been dissatisfied with the ways in which funds are allocated. But Zijlstra’s plan has brought an abrupt end to this discussion, as well as to the discussion about how funds can best be used to stimulate culture. He has opted for the simplest solution: get rid of it all.

Reactions to the proposals have been manifold, and they have naturally provoked a rebellion by artists and the employees at the affected institutes. It has also inflamed a furious backlash from private funding organisations, wealthy right-wing culture aficionados and patrons – after all, Zijlstra’s intention is that they should fund the arts sector. During the parliamentary hearings they repeatedly reminded Zijlstra that the Netherlands is a country where private sponsorship of the arts has always been in short supply, and that there are almost no financial incentives for patrons. They stated resolutely that they feel betrayed, burdened with the impossible task of saving art, and declared in no uncertain terms that the government has revealed itself to be an untrustworthy partner. In their opinion, the proposed policy is offensive, irresponsible and counter-productive. Rick van der Ploeg, a leading economist, a former State Secretary of Culture and a proponent of professionalising the economic aspects of art, wrote in the NRC (national newspaper) that it is “a measure of their brazen brutality that this cabinet wants to be remembered for its irreversible butchering of a closely-knit, high-quality and multi-faceted network of cultural opportunities in our country,” and continued, “The policy being proposed lacks the standards of quality which are necessary in a democratic, constitutional society.” This sentence is worth reading twice.

It should be a cause of concern for everyone that a minority cabinet with the feeble support of a parliamentary majority of only one seat would take such draconian and drastic measures without paying any heed to the other half, which has only one seat less than the ruling coalition. Zijlstra shamelessly admits that the proposals have no basis in fact, and display a total lack of sympathy for the field. This undemocratic attitude only compounds the suspicions about this government’s much more drastic proposals for cutbacks in health care, education and pension schemes, and it underscores the steps they are (not) taking to discipline the financial sector.

Despite all the government’s hollow arguments, nobody has actually explained why these cultural cutbacks are necessary. All those who were asked to make recommendations about the plan advised against it in the strongest possible terms, and all of the unsolicited recommendations were negative too. There is unanimous agreement that the plans will have disastrous consequences. A staggering number of institutes will have to be closed and there will be very little funding for artists. There will be a wide-scale destruction of capital, costs will not be offset by the profits, and the Netherlands will be downgraded to a cultural backwater. It is clear what the implications of this will be for the cultural and economic business climate: international companies or professionals working in the knowledge industry will no longer consider basing themselves in the cultural wasteland that the Netherlands will become.

The government has disdainfully cast aside all the recommendations and is bulldozing ahead with its plans. The only possible conclusion that can be drawn is that they are intent on the wide-scale eradication of art and culture in the Netherlands. Halving the project subsidies – in an arts budget that was one of the lowest in Europe, even before the cutbacks – means that art in the Netherlands will cease to exist in its current form and diversity. After 600 years of growth and progress that started in the Renaissance, the Netherlands will once again find itself in a Dark Age.


Sonic Acts

Arie Altena, Lucas van der Velden, Martijn van Boven, Annette Wolfsberger, Nicky Assmann, Femke Herregraven, Gideon Kiers


WHAT CAN YOU DO?

Sign the petitions!

http://www.schadekaart.nl/page/1946/nl

http://www.schadekaart.nl/

http://www.dezaaknu.nl


Join in!

Boijmans Bezet (Boijmans Occupied)

26 June, 11:00 - 17:00 hrs

Museum Boijmans van Beuningen, Rotterdam

www.schuileninhetrijks.nl


Take part in the March of Civilization on 26 & 27 June from Rotterdam to The Hague

http://www.marsderbeschaving.nl

iekš ventilators

Īss rezumē par par pēdējiem politiskajiem notikumiem.

It kā jau varen cēls žests no Valda puses, tikai visiem žestiem ir savas otrās puses. Rīcība nemēdz būt nesavtīga, par to arī ir šis stāsts.

Supernovas īslaicīgā spozme kā dievišķa zīme atspīd savā krāšņumā pār Valda pelēcīgo seju un stāju. Nekam nederīgs prezidents steidz pildīt savus pienākumus pret Valsti un sabiedrību. Jā, tā mēs to atcerēsimies, kad pieminēsim šo brīdi. Tas bija Valda spožuma un posta brīdis. It kā aplami būtu teikts, ka Valdis ir darījis slikti. Valdis darīja to, kas viņam pienācās. Tā bija pēdējā iespēja viņam paspīdēt slavas zenītā un tad kā rietošai saulei pazusts kaut kur aiz apvāršņa. Ja ne aiz apvāršņa, tad gan par nodokļu maksātāja naudu iegādātajā bunkurā. Man tomēr ar nožēlu jāsecina, ka šis solis ir iepriekš labi izplānots, Valdim tāpat vairs nebija ko zaudēt.

Valdi, paldies! Tu šo darbu lieliski esi padarījis, tu neesi tāda lupata, kā es to kādreiz iedomājos. Bet kāpēc tagad? Vai iepriekš ir trūkuši iemesli šādai rīcībai, vai tikai tāpēc, ka Tev vairs nav ko zaudēt Tu sper šos platos soļus?

Kāpēc ne tad, kad mēs "godīgā" ceļā iegādājāmies kraha banku? Kāpēc ne tad, kad valdība pacēla nodokļus? Kāpēc tieši tagad? Atbilde gan nav tālu kabatā jāmeklē,tā tepat deguna priekšā mums ņirb-nebeidzamā supernovas hologramma.

Tagad gan paskaidrošu savu nostāju par augstajām nodokļu likmēm, lai citi mani nenoēd bez sāls. Varētu jau bļaut, ka tā ir mūsu VIENĪGĀ iespēja, tā vismaz ekonomisti aizkulisēs esot runājuši, tā ir iespēja mums izpildīt Māstrihtas līguma noteiktos kritērijus. Jā, tā tas ir. Tikai, ir viena nianse, kas šajā sakarā liedz vilties. Par kādu cenu mēs ejam uz šiem kritērijiem, kam mēs dzenamies pakaļ un visbeidzot, kam tas ir izdevīgi. ja kāds man atļausies pateikt, ka Latvijai tas tā ir,tad pretī esmu gatavs vien sniegt nievājošu un nožēlas pilnu skatienu.

Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu dažus ekonomiskos aspektus. Piemēram, valstī notiekošu ekonomisko izaugsmi un tās saglabāšanu. Valsts ekonomikas izaugsme var būt divējāda. Tā teikt uz papīra vai patiesā. Tāda ekonomiskā izaugsme, kāda tā mēdz būt uz papīra, mēs jau esam piedzīvojuši, tāpat arī grieķi. Sākumā mēs uzrādām straujās attīstības augļus, noklusējam, ka tie no otras puses ir iepuvuši un voaļa, mēs esam pirmie. Bet brīdī, kad kaut kur pie poliem nogrand pērkons, tā uzreiz mēs esam dziļā bezdibeņa priekšā. Par bezdibeni gan vesels joks man padomā, bet ne par to ir stāsts. Par bezdibeņa dibeniem lai Vienotība stāsta, kā arī visi citi zvēri, kuri jau šo dibenu ir saskatījuši. Mazliet izplūdu liekvārdībā. Tā kādreiz gadās, tā gadās visiem, kuri svēti tic un apgalvo, ka ir darījuši visu to labāko Latvijai un tās sabiedrībai. Tagad atpakaļ pie ekonomikas. Ja jau reiz krīze ar nekustamā īpašuma un kreditēšanas bumu bija neizbēgama, tad laikam jau jāķeras pie problēmas saknes. Nekas netika izdarīts, lai novērstu lētas naudas ieplūšanu Latvijā. Citas valstis, kuras nav tik liberālas kā Latvija, to labi ir realizējušas. Viegla nauda būs grūti jāatdod. Nekas netika darīts, lai sauktu pie atbildības personas, kuras spēlējās ar svešu naudu kā ar savējo, turklāt bez apdomības, ar augstu riska pakāpi. Neviens nav padomājis par valsts peļņas avotiem, eksporta precēm. Šīs nozares būtu īpaši jāsargā, jo tie ir vienīgie naudas pelnītāji. Kaut Māstrihtas līgums aizliedz protekcionismu, tad patiesība ir daudz skaudrāka nekā tā kuru mēs redzam. Kaut vai lauksaimniecības subsīdijas, kas ļauj beļģu pienam būt lētākam nekā Latvijā ražotam. Tas pats ir par izglītību un daudzām citām nozarēm. Es neiešu pašlaik to visu iztirzāt, tikai varu apgalvot vienu. Valdība ir darījusi kaut ko citu nekā domājusi par sabiedrības labklājību. Piemēram, vērpusi intrigas, melojusi, un gremdējusi mūsu ekonomiku. Šis saraksts būtu gana garš, lai to visu varētu smalkiem burtiņiem sarakstīt uz Saeimas ēkas sienām.

Bet beidzot nāk mūsu bruņinieks un viss kļūs "atkal labāk".

Īsa piezīme par jauno draudzību starp V un SC. Skaidrs, ka V ticamības kredīts ir izsmelts, tad nu tagad visi varētu pārmesties pie SC, kā tas notika visās krievvalodīgajās pilsētās. Tad nu baidoties, ka visu var pazaudēt, V steidz sagl(r)ābt ko vēl var sagl(r)ābt.

Tā kažoka mešana tautā kļūst par ieradumu, vasarā uz vienu pusi, bet ziemā kā vajag.

Jauku visiem lasīšanu un nedēļas nogali.
PS vietām trūkst komati.

Kā es noprotu,tad mūsu politiķi galīgi ir pazaudējuši pēdējās saprāta paliekas. Žests ar ārstēšanos citā valstī tikai norāda, ka mūsu medicīniskā aprūpe ir zem katras kritikas, tikai, ne jau visi var atļauties ārstēties ārvalstīs. Par to pašu tēmu - kāpēc ārstēties Vācijā,ja tur visi ir fašisti? Tādām personām būtu jāaizliedz dalība politikā. Nodevēji!

Lieta ir sekojoša, šodien sazinājos ar Tiesībsarga biroju, jo uzskatu jaunos tarifus par Latvijas Republikas Satversmei neatbilstošiem (VIII nodaļa, 91. punkts - Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas). Izskaidrošu šīs lietas aspektus. Latvenergo jaunie tarifi nosaka: tērē virs noteiktās normas - maksā vairāk. Bet, pēc vienlīdzības principa, es nejūtos bagātāks par tām personām, kurām siltā ūdens padeve notiek centrāli no pakalpojuma sniedzēja. Manā gadījumā, šis siltais ūdens tiek saražots ar sildierīci, kas mēnesī patērē elektroenerģiju virs noteiktās Latvenergo sarkanās līnijas 100Kw. Balstoties uz saviem faktiem, pēc Tiesībsarga ierosinājuma, man ir tiesības rakstīt iesniegumu, bet, lai vairotu šī iesnieguma spēku, ir vajadzīgs lielāks piekritēju skaits. Tāpēc, visi, kuriem ir līdzīga situācija, var sazināties ar mani elektroniski (raivis.purins@gmail.com). Lai kopīgiem spēkiem cīnītos pret kampējkampaņu.

"Parlaments, kas sašķelts pats pret sevi, nevar pastāvēt. Es uzskatu, ka šī valdība ilgstoši nevar pārvaldīt valsti, kuras viena puse dzīvo verdzībā, bet otra brīvībā."

Lai gan viņa galvenā ciņa bija par valsts (ASV) saliedēšanu zem vienotas likumdošanas attiecībā uz verdzību, tos pašus vārdus var pārfrāzēt attiecinot to uz mūsdienu Latviju. ... kuras viena puse dzīvo nabadzībā, bet otra bagātībā. Ja vēl šīs konstantes starpā varētu ievietot vienādības zīmi, tad mēs iegūtu daļēji apmierinošu ainu: bagātie (skaitliskā ziņā) = nabagiem. Šādu pozīciju ir viegli izlīdzināt, krasi nomainot ideoloģiju, valsts pārvaldi un likumdošanu, bet mūsu gadījumā ir sekojoši bagātie ir krietni < par nabagiem. Atliek vien putniņam aizlaisties uz siltajām zemēm, krātiņš paliek tukšs.

Krātiņi raud pēc daudziem, bet tie nav paredzēti putniņiem!

PJ Harvey - On Battleship Hill

Priecīgus Jums visiem svētkus! Balti tie jau ir atliek vien novēlēt garākas dienas un īsākas naktis. Apnikusi tumsa. :)

Sveiks!

Ja patika mans un manu kolēģu projekts, kurš norisinājās Staro Rīga pasākuma laikā,esi tik atsaucīgs un nobalso par to(protams,ja patika).

Balsot var šeit:-

Vai arī nosūtot Staro12 uz 1188 (tā nav paaugstinātas maksas īsziņa).


Tiem kuri neko par šo pasākumu nezina: -

Te

Paldies!

raksts par neoliberālismu un kleptokrātiju.
©Jānis Kučinskis

tam 61% Islandiešu,kuri uzskata, ka amatpersonām ir jāuzņemas atbildība par finanšu nestabilitātes radīšanu. Turklāt, tik mazā valstī ir iespējams labi kontrolēt gan mikro, gan makro ekonomiskos jautājumus. Arī mūsu p&6%(*&ņiem būtu jāsēž. Kaut ar savu d*rsu jānosedz ārējais parāds, ja jau reiz tik lielu paspējuši pa gadiem uzaudzēt.

ziņu portālu virsrakstus, sāk uzmākties dīvaina sajūta. Izrādās, pasaulē eksistē cilvēktiesības,kuru priekšgalā atrodas tādas burvīgas organizācijas kā EU Arodbiedrību konfederācija un protams visādas mūsu lokālās arodbiedrības. Mēs ar tām lepojamies, ejam protestēt, izkliedzam saukļus, utt., bet reāli nekādu darbību neveicam. Kā reiz man sencītis teica, šitie jau tikai bļauj tad,kad viņiem atņem kāpīti, jo matemātika ir vienkārša. Katrs skolotājs vai darbinieks,kurš strādā izglītības iestādē,ir situācijas ķīlnieks,gribot vai negribot esi kļuvis par LIZDA biedru. Un,katrā ziņā arī par kopējās kasītes papildinātāju. 1% no algas aiziet šīs organizācijas vēderā. Kura sola:

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība
LIZDA ir neatkarīga sabiedriskā organizācija, kas dibināta 1990.gada 19.maijā un šobrīd ir lielākā Latvijas arodbiedrība. LIZDA apvieno 36000 izglītības un zinātnes nozarē strādājošo, studējošo un pensionāru, kas apvienoti 1362 arodorganizācijās, ekonomisko, sociālo un profesionālo tiesību un interešu aizstāvībai. LIZDA sastāvā ir 60% izglītības un zinātnes nozarēs strādājošo, kas aktīvi iestājas par savu darba un dzīves apstākļu uzlabošanu un izglītības un zinātnes nozaru attīstību.

Misija
Pārstāvēt, paust un aizstāvēt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības biedru ekonomiskās, sociālās un tiesiskās intereses, veidojot sociālo dialogu visos līmeņos.

Vīzija
Ietekmīgākā un lielākā arodbiedrība, kas apvieno aktīvus, zinošus, procesos ieinteresētus biedrus. Mūs atbalsta sabiedrība un ņem vērā sociālie partneri.

Un kur jāpabaro šādi te:

LIZDA pārstāvji LBAS padomē (14.06.2010.):
1. Ingrīda Mikiško, LIZDA priekšsēdētāja;
2. Jānis Krastiņš, LIZDA priekšsēdētājas vietnieks;
3. Airisa Lepere, Ogres starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja;
4. Andris Pakers, Preiļu starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētājs;
5. Anita Asare, Rīgas pilsētas arodorganizācijas priekšsēdētājas vietniece;
6. Dace Caune, Madonas starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja;
7. Inga Ermansone, Jēkabpils starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja;
8. Inta Libreiha, Talsu starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja;
9. Irēna Opšteine, Liepājas pilsētas arodorganizācijas priekšsēdētāja;
10. Irina Avdejeva, Jūrmalas pilsētas arodorganizācijas priekšsēdētāja;
11. Ligita Semjonova, Rīgas pilsētas arodorganizācijas priekšsēdētāja;
12. Modris Krieviņš, Cēsu starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētājs;
13. Rita Ozola, Liepājas Universitātes arodorganizācijas priekšsēdētāja;
14. Rūta Zvaigznīte, Liepājas starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja;
15. Skaidrīte Marča, Pierīgas novadu arodorganizācijas priekšsēdētāja.

Tukša diršana, barankā raušana,nekas ar šo organizāciju labāks nav kļuvis. Lai mūžam brīvs proletārieša prāts, gars un ķermenis. Eh....

tāpēc ielikšu dienas skaņdarbu.

Matthew, Mark, Luke and John
Bless the bed that I lay on
Bless me as I lay me down to sleep
I give myself to God to keep
Five little angels round my bed
One to the foot and one to the head
One to sing and one to pray
And one to take my sins away

Žopa! Svilina kā ellē, Nīče jau trīsreiz vēsā dušā bijis.