ублюдок's Journal
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]

Thursday, February 22nd, 2007

    Time Event
    12:00a
    Mani mīļie draugi,
    mazie puisīši no ielām...
    vai
    Mani draugi, baltie ceļa stabi...

    Tā mani draugi un nedraugi, ko lai es jums saku?, ka es nākšu tad kad saule riet? Ja es zinu, ka uz citu pusi, visiem cibiņiem tāpatās gribas skriet.

    Anouncements un ahtungs visiem kantoru frīkiem un neatkarīgajiem projektu vadītājiem kuri met savu neķītro aci [info]racoon live journalī ko par rakuņčega cibu dēvē. Tātad ahtungs, lietas ko nevajag (a varbūt tieši vajag) darīt.
    Ja ikvakara produktivitātes latiņu esi pacēlis līdz 30x downhill Kaķīškalnā, atpakaļceļa inkrementālais apskurbums kļūst efektīvs jau pie 3x5,5% B&B (Black balsam and cola, ir tāds lokālais dzēriens, jū novvv!)

    Karoče, lai jums veselība, rakstiet vecvecāku testamentus un omītes pēc padzirdināšanas ar aveņu/upeņu tēju izvediet uz balkona palūkoties "kā zīlītes smuki barotaviņā rušinās".

    buča
    12:28a
    Par mājsaimniecību
    No [info]glupais

    Tējkanna: ārzemju, padomju laika vienrublīša krāsā. Kad uzvārijusies nodžinkst un izslēdzas. Ražotājs Philips
    Virtuves kombains: - Nav. Ļaunākais temats ar kuru jokot runājot par kundzes dzimšanas dienas dāvanu.
    Grāpji, pannas: Panna. Ņemta par vecāku dāvāto dāvanu karti Rito trauku veikalā. Ja četru mēnešu laikā neesmu spējis sadedzināt - značit laba. Divi katliņi. Viens mazāks, viens lielāks, ņemti par dāvanu kartes atlikumu pēc pannas.
    Zupaskarotes, cirvīši, nazīši: Sūdīgi. Ir viena tā štučka - ar kuru pārmest olu vai šķiņki uz otru pusi, viens lielais nazis, viens mazais, un tad komplekts no sešām dakšiņam , nazīšiem, zupas un deserta karotēm.
    Plīts: Divu riņku elektriskā. Skaitās keramiskā virsma or smth. Ražotājs - Westel lux (lai arī ko tas nenozīmētu, šitā fīgņa nāca komplektā ar virtuves iekārtu)
    Mikroviļņu krāsniņa: Nav un visticamāk arī nebūs.
    Ledusskapis: Siemens, vismaz tā stāv rakstīts uz birkas. Bija jauns un balts, tagad ķiršu sarkans kā virtuves iekārta. Izbrauca cauri auto krāsotavai.
    Trauki: [info]mazheks dāvātā kafijas krūze. Mātes Parīzes ekskursijas suvenīra krūze, Otrās sievas dāvātais nenosakāma dizainera, bet "hand made", 6 krūzīšu komplekts, tķoššas dāvātie 6 pamat un 6 zupas kantainie šķīvji
    Maizes kaste: Nav tādas, vienkārši atvilkne zem galda piederumiem
    Cukurtrauks: Nav tāda.
    Kafijas bundža: Dzelzs kārba, ar uzrakstu "coffee". Netīšām "pielipa pie knaģiem" pametot vecāku dzīvokli.
    Tējas bundža: Nav tādas.
    1:17a
    Vo, tikko par mantinieciņiem un omītēm aizdomējos. Mums Jūrmalā netālu dzīvoja babulis , ņe ta Zelmiņ ņe ta Dzidriņa. A kaut kā vēl agrīnajos puikas gados ar babuli normāli ietusēju, nu tur atstiept malku no šķūņa vai uz veikalu pēc krējuma aizmīties. Tāds sakarīgs babulis bij, jo katra mazā puišeļa kustība tika atalgota ar šokolādes konfekti.
    No vo, izaugu ta es līdz māklerim. Kā jau teicu - skērī un riebīgs dzīves periods. Vienudien patrāpos ar Zelmiņu pie kvartāla botes un šī man klāsta: "a ir iespējams, ka es tagad pārdodu savu zemīti un māju (vēju caurpūsts šķūnis) un tā vietā dabūnu mazāku zemīti ar mazāku mājiņu, bet kaut kur Ķemeros, vai vispār vienalga kur? Naudīnu vajag, ar pensiju švaki, zāles jāpēr un tā."
    Es profesionālā mierā nopiļīju :"Protams Zelmastant, jāskatās tik cik par Jūsu pleķi var dabūt un kas vietā varētu nākt, nu tā lai Jums visus atlikušos gadus ar naudiņu bēdu nebūtu. Do tik man papīru kopijas un tad jau manīs."
    Vārdu sakot, Zelmiņa pēc mūsdienu mērauklas izrādījās daudzkārtēja miljonāre, jo viņai piederēja ne tikai acīmredamais pleķītis pa kuru skraidīja plušķis Duksis, bet gan pāris hektāri ap to. Nepaspēju ne es sludekļus izkārt, ne netīrību shēmas sazīmēt kad man pirmais pieteicās Zelmiņas brāļadēls. Pēc tam uzpeldēja māsas dēls, tad pašas mazbērni. Kurš no kanādas, kurš no asv un kurš te pat no purčika. Salīda kā mušas uz sprāgoni. "Mirtante" pēkšņi bija kļuvusi aktuāla un visu mīļota. Aprunāja riebekļi viens otru aiz muguras tik un tā. Tipo, ja pārdodiet par tādu cenu, sakiet man, bet Jurim gan ne vārda.
    Palika šķērma dūša un riebjot visiem radinieķeļiem paziņoju, ka šajā štellē nepiedalos un Latvijā ir ap 250 nekustamo īpašumu kantoru kur viņi var vērsties.

    Nezinu kā tas beidzās, bet pār visu grunti tagad slejas jaunas privātmājas un man bail, ka Zelmiņas "šķūnis" ir pārvērts vienistabas miteklī veco ļaužu pansionātā - nabagmājā, ja vien viņa joprojām ir dzīva. Riebjas redzēt tādus Kanādas, ASV vai Austrālijas "radiņus" kuri "ačbraču šavu šenču maņtojumu ņovērtēt."

    Pis dirst kropli un priecājies ka mietu Tev dirsā nenolauzām!
    bet tādu "zelmiņu" gan žēl...
    2:38a
    vēl nedaudz par to, cik cilvēki var būt nenovīdīgi
    Zeltītei pienācās sava mantojuma šēra, kā tagad moderni to dēvēt, Liepājā. Vismaz 1,5 no septiņiem apskatāmajiem gruntsgabaliem. Karoče, viss notiek fix un klār, liepājnieki visu sadala, a Tev Zeltīt paliek tas tur, iela X, numurs X uz kura slejas padomju laika pieminmeklis - 6 stāvu "visotka". Nu kā radiņi dalījuši, tā tam būt un Zeltīte steberē pēc saviem kompensācijas sertifikātiem, kas tai pienākas neatgriežama zemesgabala gadījumā.
    Un tad Zeltītei parādās mazie kaimiņu puikas timurieši, kuri saka - neņem sertifikātus, pēc likuma pieprasi ekvivalentu zemesgabalu. Zeltīte tik savā vecišķumā smej un saka :"kurš ta dos, zemes jau tā pat vien pa zemi nemētējas."
    Tas prasīja pusotru gadu, bet Seska vadītā dome reiz nobalsoja par kompensācijas zemesgabala piešķiršanu Zeltītei. Tādu, ar skatu uz jūru un ar visām komunikācijām.
    Zeltīte tik smēja un teica, ko ta es puikas ar to zemi darīšu, kam man viņa. Lai ir, lai rūgst tā teikt.
    Un saproties, lai cik tas bēdīgi arī neliktos, uzzinot ka Zeltītei, kura Liepājā pēdējoreiz ir bijusi 1998 gadā pēkšņi ir uzplaucis gabals ar skatu uz jūru sarosījās radiņi. Maitēdēji, jau tā appisa veco tanti, pēkšņi vēl satraucās ka babulis ir spējis saiedzīvoties viņai nepiedienošos zemesgabalos.
    sabrauca visi. kliņģeri pat atveda. Pēc otrā balzāmiņa apvaicājās - kā tad ar to kompensāciju sanāca? Pretekļi. Zeltīte tagad dzīvo rīgas centrā un šķiroties man iešķieba aploksni kuru iztērēt bija visai grūti. Varbūt nav labi ka esmu ņēmis naudu no vecas tantes, bet ir labi, ka neesmu ļāvis visādiem pidariem, kuri tagad ejot gar objektu nopūšas:"un tas varēja būt mūsu..." iebāzt labu tanti nabagmājā.
    3:08a
    Neskatoties uz to, ka rīt ir jāiet uz darbu darīt maziskas lietas, šobrīd manī mājo mesijas apziņa:

    PIST VIŅUS VISUS NAH!
    1:49p
    par netīrībām
    Kaut kā esmu uzsēdies uz saldsērīgu atmiņu vilnīša un izstāstīšu Jums draudziņi vēl vienu štellīti marabeta ellīti.

    Sēžu SIA MIA kafediskorestorānbārā un triecot ar večiem par nebūtisko strēbju atšķaidītu pilzenīti. Pie galdiņa sēž viens kadrs - pēc skata plencis kas plencis, bet mutīgs pēc vella. Tāds, kaut kas starp četerdesmit un sešdesmit. Nezinu kā tas nācās bet vecais man tur sāka uzmākties ar saviem stāstiem par dzīves netaisnību, par zagļiem valdībā un to kā viņu pameta sieva. Lai neprovocētu liekus veča runasplūdus tikai miglaini māju ar galvu tādā veidā apliecinādams savu piekrišanu un viņa sāpes sapratni.
    Iztriekdams n-padsmito graķīti vecais noslauka lūpas un autoritatīvi paziņo :"Arī šeit Jūrmalā visi pidari! Vot manam vectēvam zeme majoros bij, a pašvaldība nedo atpakaļ, rāda pigu nelieši."
    "Kārtējais mantinieciņš." sāji nosmīnu un turpinu neveiksmīgos mēģinājumus izmakšķerēt mušu no aluskausa. Vecais burbuļoja vēl ilgi un gribot negribot nācās noklausīties viņa kārtējo bēdustāstu, kā viņu, kārtīgu latvieti un represēto apzagusi valdība. Bēdustāsts vienkāršs kā zirga deķis - bija zeme un izbija. Daudzstāvene virsū un esi priecīgs par kompensācijas sertifikātiem.
    Nezinu kāds velns mani tirdīja, bet nākamajā reizē redzot dzīves šaustīto plenci uzsaucu viņam aliņu un liku vēlreiz izstāstīt bēdustāstu ko pēdējais arī bija gatavs darīt un būtu gatavs to stāstīt katram pretimnācējam kaut vai trijos naktī.
    Tā nu vienojāmies , ka es savācu no viņa papīreli kur pašvaldība šamo pasūtījusi dirst un mēģinu kaut ko noskaidrot.
    Cilvēks savā būtībā ir dumjš, jo ja viņam piedāvā sertifikātus kurus ātri var atkešot un notriekt SIA MIA kafēdiskorestorānbārā tad viņš to arī dara un necenšas izkarot sev piederošo. Laimīgi mans plencīts bija tik tālu izkurtis, ka bija paslinkojis un nebija aizgājis noslēgt vienošanos par tiem nelaimīgajiem sertifikātiem.
    Zobi iztīrīti, prievīte uzvilkta, mati saķemmēti celiņā un Laimas asorti padusē. Tādā paskatā es iesoļoju zemesmājā, lai uzmeklētu "kļučevo" babuli kompensācijas zemju jautājumos.
    Kompensācijas zemes, bezmaksas desa kurā kožās lielie onkuļi mazos smerdeļus pat tuvumā nelaižot. Man laimējās, neatreferēšu tīmeklīti kas ko kā, bet rezultātā manā dermantīna mapītē iegūla vairākas lapaspuses ar smuki atrakstītām adresītēm. Kompensācijas zemju fonds.
    Daudz nedomājot izvēlējos lielāko, kurš pat savā kadastrālajā vērtībā vairākas reizes pārsniedza veča neatgūtā īpašuma novērtējumu.

    Vecis līksmoja, pietesās un saukdadms mani par vella zelli līda bučoties, vēl kaut ko tur dirsa par to ka nu beidzot dzīve sāksies un nu viņš visiem parādīs. Mantinieciņš nolādētais!. Man viņš derdzās un nākamajā dienā ierados pie veča un ilgi stāstīju par neparedzētiem sarežģījumiem kompensācijas zemes iegūšanā un tas prasīšot vēl papildus tēriņus vismaz 3000 latu apmērā un vispār baigā truba. Vecais sanīka, jo cerētā naudiņa attālinājās un 3000 latu viņš pat redzējis nebij. Ciešot līdz ar veco vīru un saprotot viņa sāpi es uzupurējos un teicu ka ņemšu ka visu to nastu uz sevis , lai iet vecajam 10 000 dolāru un tālāk jau nu es plēsīšos pats, kaut vai sadegšu!
    Bezzobainā mute atplauka smaidā un tajā pat dienā parakstījām cerības pirkuma līgumu kur Mārtiņš no vecā par desmit tūkstošiem dolāru atpērk jebko ko spēs izkarot kā kompensāciju.

    Pēc pus gada es varēju veroties uz upi pietupties , paņemt sauju smilšu un izkaisot to pa vējam noteikt :"mana zeme, mana, visi 4500 kvadrātmetri!"

    Protams ka es lohonulsja un pēc gada to pārdevu, kas iespējams ir bijusi stulbākā rīcība manā mūžā. Toties tiku pie sporta auto, dārgiem restorāniem un apģērba kuru birkas rotā itāliešu vārdi. Mudaks.
    6:05p
    [info]dzeina , nu kā tad tā? Ņēmi un apvainojies?

    << Previous Day 2007/02/22
    [Calendar]
    Next Day >>

About Sviesta Ciba