Viņš paskrēja. Karsti bija. Nomazgājās aukstā dušā.

Aizgāja uz Rimi, nopirka malto gaļu, sīpolus, burkānus, makaronus. Pagatavoja makaronus ar gaļu. Daudz. Četrām ēdienreizēm pietiks. Viņš tagad ārpus mājām neēdīs, taupīs naudiņu, un vispār.

Rezervēja sev divas grāmatiņas no osama izpārdošanas. Heses "Stikla pērlīšu spēli" un kaut kādu vecu grāmatu par barības vielām. Vienu garam, otru miesai, tā sakot.

Paēda. Pačatoja skaipā. Mazliet padomāja. Domāt jau ir ko. Par likteņa spirāli, kura atnesusi gandrīz tajā pašā situācijā, kā pirms gada, bet tomēr daudz daudz savādākā :-)

Plkst. 24.10 ielikās gultā. Pēc skrējiena karstumā un sātīgajām vakariņām nāk miedziņš.

Rīt būs atkal jauna diena. Starp citu, pārmaiņu diena. Bet to vēlāk. Vēl jau pārmaiņas nav notikušas :-)

Aizgāja gulēt ap plkst. 1.00. Fonā skanēja ambienti minimālistiski patumša, mierīga mūzika — Thomas Köner, Rapoon, Fabio Orsi... Kā par brīnumu, ātri aizmiga.

Pulksten 6.15 sāka skanēt Latvijas Radio 3 Klasika. Vienu īsu mirkli viņa prātā pavīdēja doma celties, tā vietā viņš palika guļot. Mūzika bija jauka, viņam patika. Pēc pusstundas viņš atkal aizmiga.

Pamodās. Tumsa. Gulēja ar vaļā acīm — varbūt 10 minūtes, varbūt stundu, nevar saprast. Piecēlās. Pulksteņa sarkanie cipari rādīja "12:31". Ieslēdza gaismu, atvēra logu. Atkal atgūlās.

Nez kāpēc viņam ienāca prātā doma, ka ir apnicis būt lūzerim. Vairs pat ne iedomātās citu acīs, bet pašam savās. Ka būtu forši sakārtot domas un mantas un darba lietas un vispār tā kaut kā.

Beidzot piecēlās. Uzvārīja auzu pārslu putru. Papļāpāja ar yulungu. Uzzināja, ka tā jaukā mūzika — kaut kur taču dzirdēts! — ir ansamblis "Muse".

Pamēģināja atbildēt uz yulungu jautājumu, kāpēc viņam nestrādājas darbā. Nespēja :-)

Nomazgāja ķermeni aukstā dušā. Paēda vakar nopirktās zemenes, puskilo. Noēda garšīgas auzu pārslu putras šķīvi.

Izlasīja cibas komentāriņus. Uztvēra soria komentāriju par NIN, atrada un pēc kāda brīža iekopēja mobilajā telefonā NIN skaņu kopu "Broken". Padomāja par lotele, pasmaidīja, bet nepiezvanīja. Mirkli padomāja par zan komentāru, par to, ka faktiski jau situācija tāda arī ir.

— Būtu jādodas uz darba vietu, — viena prāta daļa sprieda.
— Atkal saškroboties, neko nepadarīt, salasīties internetus, un justies vēl nožēlojamāk, nekā šobrīd? — ciniski nodzirkstīja racionāla doma.
— Nu kāpēc uzreiz tā, var taču arī taču pieķerties pie darbiņiem un kaut ko pasākt?
— Un tu pats tam tici? Man, godīgi sakot, vairs jau nepatīk tavs nepamatotais optimisms. Apnika, zinies.

Šaudās šaubās. Vajadzētu aizrakstīt, ka šodien darbā nebūšu... vai arī tomēr aiziet uz darba vietu. Jāizdomā, jāizšķiras, jāizlemj.

Viņam sakārojās alkoholu. Tomēr izlēma, ka nē. Jo eksistenciālisms ir ienācis arī alkohola apreibinājuma pasaulē, ja nu vienīgi tur sāp mazliet mazāk, bet kas gan ir morālas sāpes salīdzinājumā ar fiziskām, kuru, par laimi, viņam nav.

Varētu palasīt internetus. Bet atmiņā vēl svaiga tā vakardienas sajūta, kad no lasīšanas un "sērfošanas" mežonīgi brēca smadzenes. Tāpēc ne. Kādam laikam pietika.

Plkst. 15.50. Trīsarpus stundas nomodā.