Piecēlos plkst. 7.18. Radiopulkstenī biju iestādījis Latvijas Radio Klasiku, tāpēc mostoties man sajaucās klasiskā mūzika ar murgiem, ilgi nevarēju apjēgt, kas es esmu un kur — es esmu pieradis celties plkst. 13.00 vai vēl vēlāk.

Īsti neatceros, ko un kā darīju no rīta. Laikam tā: duša — veikals — sataisīju tostermaizes — kontaktlēcas — mugursoma — kolas pudele veikalā — rendevū punkts, kur bija sarunāts plkst. 9.15, bet ierados 9.25. Bet pārējie ieradās vēl mazliet vēlāk, tā ka viss izdevās labāk, nekā cerēts.

Bijām četri — K., viņa tēvs V., instruktors D. un es. K. aizveda mūs un aprīkojumu uz Slokas karjeru. Ienirām, izpildījām vingrojumus ar maskas piepildīšanu ar ūdeni un izpūšanu, maskas pilnīgu noņemšanu un uzlikšanu, rezerves gaisa avota lietošanu, avārijas uzpeldēšanu, manometra datu rādīšanu ar žestiem, vestes un balona noņemšanu un balona stiprinājuma pārbaudi.

Dziļums nekur nepārsniedza 4 metrus, man tā bija pirmā reize atklātā ūdenī, tāpēc likās gan dziļi, gan interesanti.

Redzēju haizivi un pleziozauru (maketus), smuki uztaisīti.

Tātad esmu izpildījis nosacījumus PADI Open Water Diver sertifikāta iegūšanai. Tagad tik vien kā atlicis aiznest fotogrāfiju, aizpildīt anketu un samaksāt Ls 25. Tad man būs OWD sertifikāts un varēšu legāli nirt līdz 18 metru dziļumam. Laikam jāpriecājas.

* * *

Ko vēl izdarīju, neskaitot niršanu? Kolhoza ledusskapis šobrīd ir atkausēts un izārdīts. Ar divām skrūvēm piestiprināju saldējamo kameru.

Nopirku tirgū skābos ķiršus par Ls 2 / kg, noēdu vienā paņēmienā, garšīgi.

* * *

Jūtos noguris (no nekā nedarīšanas), nelaimīgs un bezcerīgs. Salasījos atkal internetus šodien. Lasu Terra 2.0 rakstu par dzīves kvalitāti un laimi (man liekas, ka labs, pozitīvs raksts; visādi pozitīvi citātiņi un tā) un nespēju neko iegaumēt.

Daru lietas pēc inerces, truli, bez fantāzijas, cik mani kāds pabīda, tik ir, bet pašam nav impulsa. Kur pazuda tas bērnelis (es pirms daudziem gadiem), kurš grābstījās gar pasauli un kuram viss bija interesanti?

Arī šodien, ar to niršanu... kamēr biju kompānijā, bija it kā jautri un tā, bet, tiklīdz paliku viens, man atkal uznāca besis. Nespēju jautri un priecīgi eksistēt vienatnē pats ar sevi, pietrūkst ticības labajam.

* * *

Besī būt pesimistam un ņuņņam.

Piecēlos ap plkst. 14.00.

Piezvanīja daivinga instruktors D., sarunājām uz vakaru tikšanos. Plkst. 18.00 aizgāju, uzrakstīju testu (atkārtošanai, jo nokārtoju to jau pirms mēneša). Gāja diezgan labi, izņemot niršanas ilguma aprēķināšanas tabulu uzdevumus, tabulas lietošana pamatīgi aizmirsusies. Atsvaidzināju zināšanas. Tas labi.

Sarunāts ir uz sestdienu Slokas karjerā nirt atklātā ūdenī, tad arī tikšu pie PADI OWD sertifikāta — nav ne jausmas, kam man viņš, ne man nauda, ne darbs, ne optimisms kaut kur braukt un nirt. Bet gan jau pēc kāda laika izskatīsies labāk.

Tas arī ir spožākais šodienas notikums.

Vēl kaut kāda muļļāšanās nepārtraukta, interneti, un ēšana — bāžu sevī auzu pārslu putru, makaronus ar gaļu, saldējumu, gatavās kotletes no Rimi, apceptu maizi, banānus, vitamīnus un greipfrūtus.

Rīt, jau rīt vajadzētu pārstāt lasīt internetus un sākt dzīvot. Rīt... Ja dzīvesveids nesagādā baudu, dzīvesveidu maina. Tā vienmēr ir.

Un Endomondo man pavisam tukšs šonedēļ, tukšs un kluss un neaktīvs. Skatās uz mani ar tukšajām kalendāra ailēm un brīnās par mani. Ziemā, pavasarī kāds esot cēlies sešos no rīta un skrējis...

Darbs... nemeklēju, neskatos. Kamdēļ meklēt darbu, ja nebūsi spējīgs produktīvi strādāt? Vēl nevaru izšķirties, vēl nevaru apjēgt — ka programmētāja karjera ir beigusies un jāmeklē fizisks darbs... Vai arī nē? Kā lai saprot, kā lai apjēdz, ja galva piesūcināta ar internetu un ilūziju trokšņiem un bailēm par eksistenci. Naudas maz. Kā vienmēr. Nekad nav piemērots brīdis. Risinājums nāks. Risinājumi vienmēr atrodas tad, kad tos patiesi vajag.

Tas viss ir jautri un ironiski, droši vien, bet tomēr es būšu ļoti priecīgs, kad šis posms būs aiz muguras.

Tagad man jāpasmaida, lai neliktos, ka viss ir slikti :-)

Šodien mācījāmies lietot niršanas plānošanas tabulas, rēķināt laikus, cik ilgi drīkst nirt, un rakstījām testus. Trīsarpus stundas!

Tagad atliek viena teorētiskā nodarbība pēc kāda laiciņa un tad maija vidū vai mazliet vēlāk (kad ūdens kaut cik iesils) vēl pāris reizes nirsim atklātā ūdenī, nevis baseinā.

Un mērķis — PADI Open Water Diver — būs sasniegts!

Šodien bija sestā niršanas nodarbība, kārtējo — ceturto — reizi bijām baseinā. Galvenie vingrinājumi (viss zem ūdens):
— Noņemt masku, atdot partnerim savu ekipējumu*, saņemt no partnera ekipējumu, uzvilkt to, uzlikt masku, izpūst no maskas ūdeni; visinteresantākais sākās, kad procesa vidū mazliet sarijos ūdeni — bet tiku galā :-)
— Novilkt ekipējumu (turpinot mutē turēt regulatoru), salocīt to, piespiest to pie vēdera un peldēt līdz baseina otram galam.
— Nekustīgi karāties starp ūdens virsmu un baseina dibenu, regulējot savu stāvokli tikai ar plaušām. Nav tik viegli, te kājas grib uzpeldēt augšā, te pats sāku pārlieku daudz elpot un šūpoties, tomēr sanāca jau labāk, nekā pagājušoreiz :-)
— Parādīt ar žestiem, cik gaisa atlicis balonā (manometra rādījumu).
— Instruktors aizgrieza ciet mana balona ventili, lai nodemonstrētu, kā tas ir, kad izbeidzas gaiss un jāprasa rezerves regulators no partnera. Interesanta sajūta, elpo, elpo, un tad vairs gaisa nav!
— Tāpat vien papeldēt no viena baseina gala līdz otram, nekustinot kopā saliktās rokas, strādājot tikai ar kājām un turoties visu laiku apmēram vienā dziļumā.

Instruktors saka, ka tagad mani var laist arī atklātā ūdenī :-)

* Ekipējums, jeb precīzāk, tā daļa, ar ko mainījāmies: peldspējas kompensators (veste) un pie tā piestiprinātais gaisa balons ar regulatoriem.

Kino “Rīga” noskatījos filmu “Seržanta Lapiņa atgriešanās”.

Īsumā: Man patika :-)

Garumā: Speciāli pirms noskatīšanās ignorēju/nelasīju atsauksmes un recenzijas, lai nebūtu ekspektāciju, gaidu, ilūziju un ar karotīti iebarotu pseidofaktu :-) Un man patika! Pirmkārt, nevienā brīdī nebija garlaicīgi; otrkārt, bija tas liegais situāciju absurds, kas piemīt reālajai dzīvei. Bija smieklīgie momenti, bet kaut kā man šī filma “neuztvērās” ne kā komēdija, ne drāma. Kaut kas tāds haotiski dzīvīgi eksistenciāli optimistisks... kaut kā tā?

* * *

Filmas laikā man piezvanīja dzīvokļa kaimiņiene I.; es viņai atbildēju ar īsziņu “esmu kino”, bet ironiskā kārtā vispirms nejauši nosūtīju to kaukau, droši vien pārsteidzu ar tādu ne pa tēmu SMS :o)

* * *

Notika 5-tā daivinga nodarbība, teorētiskā. Detalizēti tikām informēti par barotraumām (būtībā tas ir tad, kad, mainoties spiedienam, plaušās izplešas gaiss un tās mazliet saplīst) un pārāk straujas dekompresijas izraisītām veselības problēmām. Normāli minētajām ligām nav jānotiek, negadījumi notiek tad, ja neievēro instrukcijas un aizmirst veselo saprātu, kā jau visos cilvēka darbības aspektos. Stāstīja par gāzēm, parciālajiem spiedieniem, naitroksiem, trimiksiem. Par aprīkojuma lietošanas aspektiem, niršanas iespējām Latvijā, Lietuvā, Polijā. Par balonu spiediena pārbaudi un barokamerām. Daudz par ko stāstīja.

* * *

Pēc nodarbības sākās “vīru runas”, kad instruktors un K. (abi tādi kārtīgi 35-gadnieki, kam jau tuvojas 40) sāka runāt par automašīnām, motoru cilindriem (cik sapratu, kaut kādu iemeslu dēļ ir svarīgi, cik cilindru ir automašīnas dzinējam), M sērijas BMW, programmu kačāšanu RU forumos, navigācijām un tamlīdzīgi. Mazliet interesanti tā paklausīties lietas no “paralēlās pasaules” :-)

* * *

Augstākminētajās sarunās tika pieminēta lietuviešu filmiņa “Zero 2”, kas esot līdzīga filmai “Thursday”. Jūtos ieintriģēts!

Šodien bija teorijas nodarbība, sēdējām pie galda, nevis peldējām baseinā.

Instruktors stāstīja par un ap niršanu, spiedienu, sertifikātiem, alveolām, slāpekļa burbulīšiem, kāpēc tas ir svarīgi, plānošanu, aprīkojumu, novērojumiem no dzīves — interesanti!

Pieminēja tādu filmu Sanctum (kaut kas par zemūdens alām un niršanu tajās), kas esot nesen iznākusi, un par faktuālajām (ē... tāds vārds ir?) kļūdām tajā — es to filmu neesmu redzējis, tā ka laidu gar ausīm :-)

Un vēl tika pieminēta slāpekļa narkotiskā iedarbība, kas sākas 30-40 metru dziļumā! Sounds like a plan ;-)

Šodien mācīja nekustīgi karāties ūdenī (regulēt savu peldspēju), "pazaudēt" masku un nopeldēt bez maskas no viena baseina gala līdz otram, noņemt vesti kopā ar visu gaisa balonu turpat zem ūdens (lai pārbaudītu, kā labi balons turas, varbūt arī vēl kaut ko).

Citi cilvēki savukārt spēlēja dambreti zem ūdens.

Bija jauki. Tikai mazliet dīvaini — šodien nebija "wīīī" sajūsmas, tikai patīkami glāstošais ūdens mierinājums un mehāniska instruktora rādīto darbību atkārtošana. Sapinos vestes lencēs, nevarēju atrast manometru, un pazaudēju svarus — vārdu sakot, labi sagatavojos reālajai dzīvei ^___^

P.S. Paldies par foršajiem komentāriņiem pie iepriekšējā ieraksta; jums visiem ir taisnība, un jūs esat jauki =)

Šodien bija otrā niršanas nodarbība. Bija tikpat interesanti, cik pirmajā!

Šajā nodarbībā vajadzēja ekipējumu saskrūvēt pašiem — tas izdevās!

Zem ūdens parunāt nevar, tāpēc jāsazinās ar žestiem. “Uz augšu”, “uz leju”, “ok”, “cik tev ir gaisa”, visu var parādīt ar speciāliem žestiem. Starp citu, nepatikšanām arī ir savs žests, trouble ;-)

Mācīja, kas jādara, ja beidzas gaiss — to vajag aizņemties no cita nirēja. Pirms tam ar žestiem vēlams parādīt, ka “man beidzies gaiss”, “iedod paelpot” un “rezerves gaisa avots”.

Arī tad, ja maska pietek pilna ar ūdeni, nenotiek nekas briesmīgs — instruktors iemācīja, kā izpūst masku atkal tīru turpat zem ūdens.

Aizraujoši!

Šovakar pirmo reizi mūžā niru ar akvalangu. Forši ^___^

Pat nepaspēju sākt satraukties, kad jau elpoju zem ūdens — tik viegli un brīvi :-)

Viss notika Natālijas Draudziņas ģimnāzijas peldbaseinā Bruņinieku ielā — ļoti ērti, tikai 7 minūtes kājām no kolhōza :-)