Šodien pirmo reizi mūžā devu gulbjiem maizi ēst tā, ka tie maizes gabaliņus izņēma ar saviem knābjiem man no pirkstiem. Sākumā bija drusku bail.

Ceturtdienas vakarā kaut kā absurdi šausmīgi sadzēros.

Piektdien bijām Hardija Lediņa atceres pasākumā ĢITā.
Vispirms bija E.M.D. ar žāru un ne tikai, pēc tam skandināja 3 cirkuļzēni V.S.K.B. un pasākums turpinoties noslēdzās ar RUDENS LAPAS džinkstošo zirnekļa tīkla mirkli. Inteliģenta, gudra publika — skaistas jaunietes un apgaroti jaunieši (un otrādāk arī), pāris sidri un viens aliņš, un atejā esošajā dušā neiegāju, tātad piedzēries nebiju.

Pēc tam loks pa Vecrīgu /Ala, Ļeņingrada, Nabaklab — apmēram tādā secībā/, negaidīti satiku vairākas pazīstamas sejas, src, m, sadams, deloveja_kundze, nistagms. Kaut kā uz šmigu nevilka, pāris ali un tā.

Nākošreiz, kad iežurnalēšos feisītī, iestāšos ģenitīva aizsardzības biedrībā, ja sapratīšu kur un kā tas jādara.

Sestdiena kā jau sestdiena, sākās ap pusdienaslaiku, paēdu, nopirku pārtiku tirgū, jo tagad ir tik burvīgi pilns tirgus ar salātiem un dillēm, sarakstīju finanses par šo nedēļu, nu un vakars jau klāt. Drošvien izvēdināšos ar velo mazliet un gulēt.

Endomondo nemelo, ne es vairs skrienu, ne braucu ar velo, un vienmēr pēc tādiem pamiruma periodiem seko jauni aktivitātes periodi, tā ka viss būs.

Kaijēns skursteņa galā brēc un aug, šodien skatījos, kā atlidoja kaija, atrija barības gabaliņus un tad lika kaijēnam knābī — baroja.